2017. gada 20. septembris
Uz sākumu >  >
 Atlasīts 2017. gada septembris

Visi notikumi

2015.03.25 Brīvvalsts robežsarga meitas liktenis

 

Valsts robežsardzes svinīgajos pasākumos aktīvi piedalās arī Latvijas brīvvalsts robežsargu meitas un dēli. Arī Ventspilī ir pāris robežsargu meitu, tai skaitā HELĒNA ZIEMELE, kura piekrita padalīties ar atmiņām par tēvu un savām mūža gaitām. Dienā, kad intervija tika sagatavota publicēšanai, Helēnas kundze devās viņsaulē. Stāstu publicējam viņas gaišai piemiņai.

Kā jūsu tēvs kļuva par robežsargu?

- Mans tēvs ir ventspilnieks, brīvvalsts robežsargs Fricis Ziemelis, kurš dzimis Tārgales pagasta Liepenes ciemā. Viņš ir bijis brīvības cīņu dalībnieks. 20. gados tēva armijas daļa atradās Lubānā, kur dzīvoja mana mamma. Vienā ballē viņi saskatījās un apprecējās. Pēc armijas mani vecāki dzīvoja mammas tēva mājās Lubānā, bet vēlāk pārcēlās uz Dzelzavu. 1927. Gada 15. aprīlī viņiem uzrados es - tā bija Lielā piektdiena. Dzelzavā tēvs satika draugu, kurš viņu pierunāja iet uz robežsargiem. Tā viņš 1928. Gadā kļuva par robežsargu uz austrumu robežas, teritorijās, kas tolaik vēl piederēja Latvijai, - Abrenē, Augšpilī, Gauros, Radavā un citur. Vienā vietā varēja dienēt divus trīs gadus, tad pārcēla uz citu vietu. Vēlāk tēvs kļuva par posteņa priekšnieku. No 1929. gada arī mēs ar mammu pievienojāmies tēvam un dzīvojām uz robežām.

Reāli dzīvojāt kopā ar robežsargiem?

- Jā, tur visi dzīvoja kopā. Mums bija savs stūrītis, jo tēvs bija priekšnieks. Mums bija liela istaba un virtuve. Otrā mājas galā mitinājās robežsargi. Tur viņiem bija guļamistabas, virtuve un atpūtas istaba. Atceros, ka man bija kādi četri gadi un savā dzimšanas dienā pamodos no tā, ka robežsargu zēni mani šūpo. Gulta bija apvīta ar brūkleņu mētrām, bija saliktas konfektes. Tā viņi šūpojot mani modināja dzimšanas dienā. Tās ir skaistas un spilgtas atmiņas. Vispār viņi visi ar mani dikti ņēmās, bieži lūdza mammu palaist mani pie viņiem. Es biju izklaide - kā tagad televizors. Robežsargi man iemācīja lasīt, rakstīt un rēķināt, un visu to darīja rotaļādamies. Viens robežsargs Lapiņš bija liels joku ģēģeris, kuram patika dejot, un viņš to iemācīja arī man.

Vai dejošanas prasme noderēja?

- Jā, bija vieni spilgti Ziemassvētki, kas robežsargiem notika Abrenē. Mēs tur izbraucām ar zirgu. Vispirms robežsargu bērniem notika eglīte, tad bija pasākums pieaugušajiem. Mazie bija jāaizved, bet, tā kā mēs dzīvojām tālu, mamma Kultūras nama vadītājam palūdza ierādīt kādu vietiņu, kur nolikt mani gulēt. Viņš ielaida mani savā kabinetā. Mamma stingri pieteica, lai no kabineta ārā neeju. Kad sāka spēlēt mūziku, es pa tādu koridoru sāku savā nodabā virpuļot. Lielais robežsargu priekšnieks pēc dejas gāja ārā no zāles un mamma ar tēti šausmās ieraudzīja, ka es tur koridorā virpuļoju. Domāja, ka nu gan būs brāziens.

Taču lielais priekšnieks mani uzlūdza un mēs nodejojām valsi. Pēc tam arī citi gribēja ar mani dejot, bet Lapiņš mani, mazo meiteni, uzlūdza uz tango. Mēs tā dejojām ar visām tango tūrēm, ka visi bija pārsmējušies. Tās ir jaukas atmiņas. Man bija kādi pieci gadi.

Kāds toreiz bija robežsargu ikdienas darbs?

- Tolaik bija aukstas ziemas. Atceros, ka tēvam bija milzīgs aitādas kažoks līdz pat zemei. Milzīgi liela ausaine, ādas dūraiņi un vaļenki kājās. Tādi viņi ziemā strādāja. Tolaik jau automašīnu un kvadriciklu nebija. Bija slēpes, uz kurām arī gar robežu viņi patrulēja. Atceros, ka vienu ziemu mēs atkal pārcēlāmies uz citu vietu. Šodien to attālumu ar auto varētu nobraukt divās trijās stundās, bet toreiz ar zirga ratiem mēs uz jauno vietu braucām divas dienas. Bija auksts, putenis, tādēļ es biju ietuntuļota lielajā tēva aitādas kažokā. Pēdējā tēva darba vieta bija netālu no Radavas. Tolaik es Radavā gāju skolā, bija jāiet piecus kilometrus kājām. No tās vietas arī tēvu izveda. Jo viņš bija robežsargs.

Kad tas notika?

- Tas bija 1940. gada 9. oktobrī, kad manu tēvu izsauca uz Radavu pie priekšniecības. Mamma viņu tā arī nesagaidīja mājās un devās meklēt uz Radavu. Priekšnieks sacīja, ka tēvs ir nosūtīts komandējumā uz Rīgu. Koridorā pie mammas pieskrēja viens paziņa un klusi pateica, lai paņem meitu un pazūd no turienes, cik ātri vien var. Mamma atbrauca pēc manis, un mēs nekavējoties devāmies uz staciju, kur visu nakti gaidījām vilcienu. Tā mēs aizbraucām pie mammas māsas uz Lubānu. Mamma bija ļoti uzņēmīgs cilvēks un no Lubānas aizbrauca uz Rīgu meklēt tēvu. Viņa aizgāja uz čekas māju, izstaigāja visus kabinetus, kuros tik saņēma atbildes, ka nav tāds redzēts. Visbeidzot viens apstiprinājis, ka tēvs tur bijis, bet nu viņi visi aizsūtīti uz Daugavpils cietumu. Vēlāk mamma aizbrauca arī uz Daugavpili. Viņa paciņā salika drēbes, ēdamo un nesa uz cietumu, lai viņam to nodod. Taču cietumā visi teikuši, ka tur nav tāda. Mamma saukusi arī mana tēva kolēģu vārdus, taču arī tādu tur neesot.

Tā arī neizdevās satikt?

- Izdevās ieraudzīt pa logu. Kāds pazīstams dzelzceļnieks mammai ieteicis noiet pa viaduktu, kas iet gar Daugavpils cietumu. Pamācījis, lai viņa nomet zemē kabatas lakatu vai izliekas, ka sien kurpes, un skatās uz cietuma pusi. Viņa tā arī izdarīja un ieraudzīja, ka cietuma logi bija pilni ar pazīstamām sejām. Viņa redzēja gan tēvu, gan citus robežsargus. Vēlāk, kad ienāca vācieši, mamma atkal brauca uz Daugavpili meklēt tēvu, bet viņš jau bija aizsūtīts uz Krasnojarsku Krievijā. Kad sākās atmodas laiks, tad arī uzzināju, kas ar tēvu notika. 1942. gada. 10. martā viņu Krasnojarskas apgabala cietumā nošāva. Mamma to tā arī neuzzināja.

Kas ar jums un mammu pēc tam notika?

- Lubānā, tieši mūsu sētā ienāca vācu un krievu fronte. Vācieši mūs gribēja nošaut, taču tur bija latviešu leģionāri, kas teica, lai mēs savācam mantas un bēgam prom. Mēs mukām cauri mežiņam, tur vēl mūsu leģionāru zēni ievainoti gulēja. Gribēju vienam palīdzēt, bet viņš tik sauca, lai skrienu projām. Tā 1944. gada augustā sākās mūsu garais ceļojums kājām - nedaudz paejam uz priekšu, kaut kur apmetamies, pienāk fronte un atkal virzāmies uz priekšu. Tā mēs pamazām aizgājām līdz Kandavai, kur Zemītes pagastā apmetāmies Padures mājās. Mēs tur bijām daudzi bēgļi. Vienu nakti piebrauca vāciešu žandarmi, sasvieda mūs visus kā kartupeļu maisus mašīnā, aizveda līdz Kandavas stacijai un lopu vagonā iekšā. Sākās mūsu ceļojums ar vilcienu līdz Ventspilij, tad braucām ar kuģi un atkal ar vilcienu uz Kēnigsbergu (tagadējo Kaļiņingradu). Tad kājām mūs dzina uz Dancigu (tagadējo Gdaņsku). Krievu armija mūs visu laiku apšaudīja. Tas bija briesmīgi. Pa ceļam krievi mūs no vāciešiem atbrīvoja. Tā mēs nokļuvām pie krieviem un Vācijas pilsētā Treptovā sākām strādāt tur dislocētajā krievu karaspēka daļā.

Drīz jau karš arī beidzās. Tikāt mājās?

- 1945. gada 9. maijā, kad beidzās karš, mēs vēl bijām Treptovā, kur strādājām noliktavās. Tajās bija no vāciešu mājām savāktas dažādas mantas, un mums tās bija jāpako nosūtīšanai uz Krievijas adresēm. 9. maijā mums nebija jāstrādā. Mēs gulējām zālītē un darbabiedrene man izrāva pirmos sirmos matus. Man tobrīd bija 18 gadi. Tā mēs tur strādājām, un mums tika pateikts: kad visu sapakosiet, varēsiet braukt mājās. Tā nu kādu dienu mēs visi ierodamies stacijā, pienāk vilciens un mēs iekāpjam iekšā. Vilciens sāka jau braukt, kad pēkšņi sākās šaušana, bļaušana un vilciens apstājās. Atver vaļā vagona durvis un paziņo: latvieši, lietuvieši un igauņi uz izeju. Mēs raudam, kāpjam ārā - kas nu tagad notiks? Izrādās, mēs esam tik labi strādājuši, ka jaunieceltais komandants gribējis, lai mēs arī pie viņa strādājam.

Atkal pakojāt vāciešu mantas?

- Vēlāk mūs paņēma cita karaspēka daļa, kas atradās citā pilsētiņā. Tur bija lidotāji, lidmašīnas uz slēpēm nolaidās ezerā. Mamma strādāja par pavāri, es par trauku mazgātāju. Pēc tam šī karaspēka daļa pārcēlās uz citu vietu. Citi aizbrauca mājās, bet mūs, nelielu bariņu, kā nelaiž, tā nelaiž. Vēlāk strādāju sadales punktā, kur lidotājiem izdalīju pārtikas produktus. Vienā jaukā dienā priekšnieks saka, ka man būs jāiet apkalpot lidotājus, jo ar krievu meitenēm visi lidotāji sakašķējusies un esmu viņu vienīgā cerība. Lūdzās, lai es vismaz vienu dienu pamēģinu. Kas man cits atlika - pamēģināju un divus gadus kopā ar viņiem nostrādāju. Nezinu, cik ilgi tur būtu palikusi, ja neatbrauktu viens ģenerālis, kurš man bija jāapkalpo. Viņš saprata, ka neesmu krieviete, un sāka mani iztaujāt.

Vaicāja, vai gribu braukt mājās. Teicu, ka, protams, gribu, bet mūs nelaiž. Viņš apsolīja, ka pēc diviem mēnešiem palaidīs. Tieši pēc diviem mēnešiem pienāca pavēle un mūs atlaida. Vispirms mūs aizveda uz Brandenburgu, uz kurieni braucām cauri sagrautajai Berlīnei. Brandenburgā bija daudz latviešu. Pēc kādas nedēļas sagaidījām vilcienu, kas iet uz Krieviju, tad ar vilcienu braucām uz Rīgu. Kopumā Vācijā nostrādāju nepilnus trīs gadus.

Kā jūs nonācāt Ventspilī?

- No Lubānas mums uz vēstulēm neviens neatbildēja, tādēļ ar mammu devāmies uz Ventspili pie tēva jaunākās māsas, kas dzīvoja Karlīnes ielā. Trakākais bija tas, ka es nekur nevarēju atrast darbu. Aizeju uz vakantu vietu, bet tur prasa, kur bijusi iepriekšējā darba vietu; izdzirdot, ka Vācija, - viss, vakances vairs nav. Apstaigāju visas Ventspils iestādes, kur bija brīvas darba vietas, taču visi baidījās, jo biju atbraukusi no Vācijas. Bet es jau strādāju krievu karaspēka daļā, nevis pie vāciešiem. Tad par sezonas darbinieci mani paņēma dārzniecībā. Pēc nostrādātās sezonas devos uz grāmatnīcu, kur bija brīva vieta. Darbu dabūju, jo nu jau mana iepriekšējā darba vieta bija dārzniecība, nevis Vācija. Grāmatnīcā Gaisma kopumā nostrādāju 36 gadus, bet vēlāk piecus gadus biju zāles pārzine muzejā Senču putekļi.

Vai Ventspilī jums vēl ir tēva radi?

- Diemžēl tēva dzimtā esmu palikusi pēdējā. Ir radi no mātes puses, kas šad tad atbrauc pie manis ciemos. Prieks, ka robežsargi mūs vienmēr atceras un aicina uz saviem pasākumiem un svinībām. Kopā ar citām robežsargu meitām un dēliem pakavējamies atmiņās. Mūsu pulciņš pamazām sarūk, šobrīd visā Latvijā mēs esam aptuveni 50, Ventspilī - trīs (nu vairs tikai divas - aut.).

Helēna Ziemele

Helēna Ziemele

Helēna Ziemele

Helēna Ziemele

Helēna Ziemele

Helēna Ziemele

Helēna Ziemele

Helēna Ziemele

Helēna Ziemele

Helēna Ziemele

 


 

 

25.03.2015.
Laikraksts „Ventas Balss" , Kristīne Klauze
 
FOTO: Valsts robežsardze
Notikumu kalendārs
 Septembris 2017 
P O T C P S Sv
  1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30  
 << >> 
2017-09-22
2017-09-22

RSS       RSS

 
e-pakalpojumi
Atkrāpies
Vietejas-pierobezas-satiksmes-atlaujas.gif
Piespēlē, lai būtu labāks rezultāts
Valsts draugi

Macibas-valsts-robezsardzes-koledza-baneris.gif

BOMCA.gif
Latvija-Tu-zeme-sveta,-Tevi-sargat-musu-gods.gif
Vizu-informacijas-sistema.gif

PRADO.gif

Latvijas robezsargu asociacija_logotips_baneris.gif

FRONTEX

baners_400x200_iestadem.gif
Jūs esat 06922152 apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 2017.09.19

 

Informācijas pārpublicēšanas gadījumā atsauce uz Valsts robežsardzi obligāta
Copyright © Valsts robežsardze 2007

Galvenā pārvalde, Rūdolfa iela 5, LV 1012.
Tālr. 67075739, 67075617, Fakss: 67075600,
e-pasts: ;