2017. gada 21. augusts
Intervija
 Intervija - "Mana dienesta gaita"

Intervija ar VRS Galvenās pārvaldes priekšnieku ģenerāli Ēriku Ivanovu 
 

  

Jūs esat izlēmis atstāt dienestu Valsts robežsardzē. Valsts robežsardzes koledžas Vēstures izpētes nodaļai būtu interesanti uzzināt par Jūsu dzīves gājumu. Izstāstiet savu dzīves stāstu.

Paldies par iespēju atstāt vēsturei savas domas par to laiku, kad es esmu dienējis robežsardzē.

Bērnības atmiņas.
Dzimis esmu 1958.gada 20.decembrī Skrundā, Kuldīgas rajonā. Kad es sāku iet skolā, Skrundā parādījās pirmie PSRS Armijas karavīri. Un sāka celt tā saucamo „Skrundas monstru", kuru 1994.gadā uzspridzināja. Bet Skrunda ir palikusi vēsturē ar to, ka tas bija viens no lielākajiem PSRS kara objektiem. Tas laiks man palicis bērnības atmiņā ar to, ka es pirmo reizi ieraudzīju citu valstu un citu zemju iedzīvotājus - tadžikus u.c. Man kā mazam bērnam bija interesanti, ka viņi nav līdzīgi mums un es sapratu, ka mēs neesam vieni uz šīs zemes. Bet nekādu savstarpējo problēmu tajos laikos mums nav bijis.

Izglītība un dienests.
Pēc Skrundas 1.vidusskolas beigšanas stājos Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, taču trāpījos neīstajā laikā un neīstajā vietā...1977.gadā Rīgā izveidoja jaunu karaskolu un mani aizsūtīja uz šo karaskolu mācīties. Tā lūk, man Latvijas Universitāte gāja secen, bet es ļoti gribēju tur mācīties un vienmēr esmu apskaudis tos cilvēkus, kuri var iet pa vidus trepītēm, jo to var darīt tikai tie, kas ir beiguši Latvijas Universitāti. Daudzus gadus vēlāk es tomēr pabeidzu Latvijas Universitāti, ieguvu maģistra grādu un tiesības noiet pa universitātes vidus kāpnēm.
Tātad, 18.gadu vecumā mani aizsūtīja uz karaskolu. Bija ļoti grūti mācīties, jo tu saproti, ka tu esi tepat Latvijā dzimtenē, bet visapkārt ir žogs, tevi ārā nelaiž, atrodies tādā kā iesprostojumā. Pirmais kurss bija ļoti grūts - es pat domāju, ka pametīšu visu, pāri žogam un būšu brīvībā! Bet tālāk - tā kā es mācību laikā ne īpaši labi izteicos par pastāvošo varu, tad mani nosūtīja dienēt pēc iespējas tālāk uz Kazahiju. Dienests bija grūts, bet es to izturēju un 1991.gadā atgriezos Latvijā.

Turpmākā darba un dienesta gaita.
1991.gadā es sāku strādāt Valsts Ministru padomes Sabiedrības drošības departamentā. Mani iecēla par Jūrmalas dienesta pārvaldes priekšnieku un sāku strādāt pie tā, lai varētu sākt formēt mūsu jauno Latvijas armiju. Arī robežsargus tajā laikā jau sākām iesaukt dienestā, tā kā praktiski jau no 1991.gada septembra es esmu kaut kādā veidā saistīts ar robežsardzi. Tad sekoja 2 privātās dzīves gadi. Es strādāju Rīgas tirdzniecības ostā par Drošības dienesta priekšnieka vietnieku. Tad 1994.gadā pēc tā saucamās „kurdu epopejas", kad Igaunija Latvijai atdeva 150 kurdu bēgļus, sāka veidot Imigrācijas policiju. Un 1995.gadā es sāku dienēt policijā un tiku iecelts par Imigrācijas policijas Izraidīšanas (departācijas) nodaļas priekšnieku.

Pirmā saskare ar robežsardzi.
Tad bija atkal jauns dzīves pavērsiens. Es laikam trāpījos būt īstajā laikā un īstajā vietā. Es strādāju darba grupā, kur tika rakstīts pirmais Latvijas Republikas Imigrācijas likums un sanāca daudz kontaktēties ar Iekšlietu ministrijas darbiniekiem. 1997.gada 7.janvārī, kad robežsardze pārgāja Iekšlietu ministrijas pārraudzībā, bija vajadzīgs cilvēks, kurš koordinētu Iekšlietu ministrijas un robežsardzes darbu. 1998.gadā man uzticēja koordinēt šo sadarbību. Praktiski es uzskatu, ka 1997.gads Valsts robežsardzei bija jauna pavērsiena periods tās attīstībā. No 1991.gada līdz 1996.gada beigām robežsardze, atrodoties NBS sastāva, perfekti pildīja noteiktos uzdevumus. Taču nevienā pasaules valstī robežkontroles punktus un zaļo robežu nekontrolē bruņota armija. Tāpēc, uzskatu, ka pilnīgi pareizi tika pieņemts lēmums robežsardzi pārcelt uz Iekšlietu ministriju.

Robežsardzes kāpums.
Sākot no 1997.gada robežsardze sāka ļoti strauji attīstīties un tas notika, pateicoties pašu robežsargu devumam. Robežsardzē bija entuziasti profesionāļi, kuri spēja piesaistīt un apgūt Eiropas Savienības naudu. Praktiski lielākā daļa austrumu robežas nodaļu tika uzcelta par ES naudu. Neviens mums to naudu vienkārši tā pat nedeva, mums bija jāpierāda, kādiem mērķiem nauda nepieciešama, jāraksta projekti u.t.t. Liels paldies bijušajam robežsardzes priekšniekam G.Dāboliņam, ka viņš mērķtiecīgi šo darbu virzīja uz priekšu. Paldies arī A.Rijkura k-gam, Mežgaiļa k-gam, kuri no pirmās dienas šo darbu darīja un panāca to, ka Eiropas Komisija Latvijai atvēlēja ļoti lielus finanšu līdzekļus, lai varētu attīstīt robežsardzi. Jo tikai 1998.gada otrajā pusē robežsardze iegādājās pirmās automašīnas par valsts līdzekļiem. Līdz tam viss tika iegādāts par Eiropas Savienības naudu. Un tāda iespēja mums radās tikai tādēļ, ka mēs esam Iekšlietu ministrijas struktūra, nevis armija. Nākamais svarīgais posms robežsardzes attīstība bija laiks pirms iestāšanās Eiropas Savienībā, kad robežsardzei bija jābūt gatavai, lai Latvija var iestāties Eiropas Savienībā un 2007.gadā var pievienoties Šengenas zonai. Tas bija ļoti smags darbs, lai mēs varētu izturēt un veiksmīgi nokārtot visus „eksāmenus" un apgūt vairāk kā 70 miljonus ES finanšu līdzekļus. Es uzskatu, ka viss personāls perfekti izturēja šo pārbaudi. Līdz pat šai dienai mums nav bijuši pārmetumi par šo līdzekļu apguvi. Mēs godprātīgi ar sirdi un dvēseli visus šos līdzekļus apguvām, lai stiprinātu Valsts robežsardzi.

Mans dienests robežsardzē.
Tātad, no 1997.gada līdz 2003.gada rudenim es strādāju Iekšlietu ministrijā par Stratēģijas departamenta direktora vietnieku - Koordinācijas nodaļas priekšnieku. 2003.gada vasarā robežsardzes priekšnieks izteica man piedāvājumu pāriet dienestā Valsts robežsardzē. Protams, sākumā mani māca šaubas - vai es to spēšu? Robežsardze no visām Iekšlietu ministrijas struktūrām atšķīrās ar to, ka tur ir perfekta disciplīna un kārība. Un 2003.gada 23.novembrī es dienesta interesēs tiku pārcelts uz Valsts robežsardzi un iecelts Galvenās pārvaldes priekšnieka amatā.
Ir pagājuši 6,5 gadi un es tiešām nenožēloju, ka tāds pavērsiens manā mūžā ir bijis. Šie gadi pagāja ļoti ātri. Un ir bēdīgi, ka cilvēkam paliekot vecākam, šie gadi sāk skriet vēl ātrāk. Pirmās dienas robežsardzē bija grūtas, jo nepārzināju dienesta specifiku, bet tai pašā laikā bija arī viegli strādāt, jo Galvenās pārvaldes struktūra jau bija izveidota, bija izveidots stabils ļoti darbaspējīgs kolektīvs. Pirms tam Galveno pārvaldi vadīja N.Garbara k-gs, I.Zālīša k-gs un viņi bija jau izveidojuši šo struktūru, kuru man nācās tālāk vadīt un palīdzēt tai attīstīties. Priekšnieks nekad viens pats nav kaujinieks. Bez sava kolektīva viņš neko izdarīt nevar. Es uzskatu, ka priekšnieka būtība ir radīt tādus darba apstākļus, lai padotie varētu pilnvērtīgi strādāt, lai viņiem nebūtu jādomā par kaut kādiem sīkumiem, sadzīviskiem jautājumiem. Man tas viss ir viņiem jānodrošina, jārada apstākļi, lai padotie varētu pilnvērtīgi pildīt savus pienākumus.
Katram ir savi knifi, savas labās un sliktās puses. Šobrīd, atskatoties uz šo laika periodu, es gribu teikt, ka man pašam nepatīk, ja man pārmet, ja man aizrāda, īpaši, ja es pats neesmu vainīgs... Diemžēl dažreiz ir bijis, ka es saviem padotajiem esmu pateicis skarbāku vārdu... tāpēc es ļoti atvainojos visam savam personālam, ja tā ir bijis.
Galvenā pārvalde ir ļoti sarežģīta struktūra. Praktiski tā ir Valsts robežsardzes priekšnieka darba instruments. Mums ir jānodrošina visas robežsardzes darbs. Teritoriālās pārvaldes praktiski izpilda darba uzdevumus. Kā uzdevumus izpildīt, labāk paveikt, visu normatīvi bāzi ir jāveido Galvenajai pārvaldei. Tāpēc mēs esam centušies Galveno pārvaldi nokomplektēt ar cilvēkiem, kuri ir ieguvuši praktisko pieredzi uz robežas un kuri ir spējīgi šo pieredzi uzlikt uz papīra un uzlabot to.
Runājot par robežsardzi kopumā. man ir liels prieks un lepnums, par to, ka tas, kas bija pamatā ielikts 1991.gadā, kad sāka veidoties atjaunotā Valsts robežsardze, ka tas mugurkauls ir saglabāts līdz pat šai dienai. Mēs esam robežsardze ar savu stāju, ar savu disciplīnu ar savu dienesta pienākumu izpratni. Un tas, ka mums katrā pārvaldē ir savi karogi, savas emblēmas parāda to, ka mēs cienām savu dienestu, savu vēsturi, savu robežsardzi. Paldies kolektīvam, ka mēs esam saglabājuši un atceramies Latvijas brīvvalsts robežsardzes vēstures lappuses un katru gadu organizējam un turpinām piedalīties ģenerāļa L.Bolšteina piemiņas pasākumos un citos vēstures atceres pasākumos.

Kāds Jūsuprāt ir Jūsu devums robežsardzei?
Es jau teicu, ka man ir laimējies dzīvē, ka bija jāstrādā ar tādu kolektīvu, kāds ir robežsardzes Galvenajā pārvaldē. Tiešām ļoti godprātīgi, ļoti centīgi un atsaucīgi cilvēki. Varbūt mans devums ir tas, ka es šo kolektīvu esmu spējis vadīt un nodrošināt uzdevumu izpildi. Esmu lepns, ka mēs spējām apgūt Schengen Facility finanšu līdzekļus. Mēs to darījām, pildot savus dienesta pienākumus un papildus mācījāmies būt ekonomisti un projektu vadītāji. Un mēs pilnīgi profesionāli apguvām jaunu sfēru, rīkojot konkursus, rīkojot iepirkumus, kas nav robežsarga pamatpienākumi. Tas posms, kad mēs gatavojāmies stāties Šengenas zonā, bija visproduktīvākais arī man personīgi. 

Ko Jums devusi robežsardze?
Robežsardze man praktiski ir kā ģimene, jo faktiski no rīta 6:00 līdz 20:00 mēs pavadām darbā. Savai ģimenei atliek mazāk laika. Tāpēc robežsardze ir mana ģimene, kura man ir daudz devusi, daudz mācījusi, es esmu ieguvis tādas zināšanas, kuras citur nemaz nebūtu iespējams iegūt. Uzskatu, ka šis laika posms manā dzīvē ir bijis ļoti ražīgs tikai tāpēc, ka man bija labs un, tiešām, draudzīgs kolektīvs. Es nenožēloju šo laiku...

Jūsu novēlējums Valsts robežsardzei un tās personālam.
Izturību, izturību un vēlreiz izturību. Jo nekas nav mūžīgs, paies arī šie grūtie laiki un pienāks laiks, kad mēs spēsim atkal dot vairāk savam personālam, kad robežsardze spēs nodrošināt normālus dzīves un sadzīves apstākļus. Šobrīd tas ir jāiztur. Es ceru, ka nākošais gads jau būs labāks, aiznākošais vēl labāks un mēs atgriezīsimies pie normāla dienesta, kad mēs varēsim normāli personālam samaksāt par to darbu, ko viņi dara. Centību un godīgumu. Lai veicās katram savā vietā. Katram robežsargam gandarījumu, lai viņš ar godu nes nosaukumu „robežsargs". Un es ceru, ka robežsardze bija ir un būs, kā atsevišķa struktūra, atsevišķs dienests ar savām tradīcijām ar savu ieguldījumu valsts attīstībā!
Paldies visam personālam par atbalstu, ko šajā laikā sniedzāt man, paldies jums!


22.04.1010.

Intervēja Valsts robežsardzes koledžas Robežsardzes vēstures izpētes nodaļas vecākā inspektore kapteine Dace Ivanova
        
Jevgēnija Korne,
Valsts robežsardzes Galvenās pārvaldes Administratīvās pārvaldes Koordinācijas un sabiedrisko attiecību nodaļas galvenā inspektore, tālrunis 67075617,26328069, e-pasts: jevgenija.korne@rs.gov.lv

Jūs esat 06432401 apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 2017.08.17

 

Informācijas pārpublicēšanas gadījumā atsauce uz Valsts robežsardzi obligāta
Copyright © Valsts robežsardze 2007

Galvenā pārvalde, Rūdolfa iela 5, LV 1012.
Tālr. 67075739, 67075617, Fakss: 67075600,
e-pasts: ;