2017. gada 21. augusts
Intervija
 Intervija - "Kā tapa atjaunotā robežsardze"
Ka-tapa-atjaunota-robezsardze.gif

Intervija ar Latvijas Republikas atjaunotās robežsargu brigādes pirmo komandieri Ivaru Redisonu

 

Pastāstiet par savu dzīves periodu, kad Jūs kļuvāt par atjaunotās robežsargu brigādes pirmo komandieri.

Kā sāka veidoties atjaunotā robežsardze?

Ir pagājuši vairāk nekā 18.gadi. Salīdzinot ar šo dienu, teikšu, ka tad bija neizsakāmi interesantāk, jo viss bija pilnīgi jauns, bija vēlme veidot un bija ticība, ka izveidosim robežsardzes brigādi. Apkārt bija haoss, nebija naudas, faktiski nebija nekā... Ja salīdzinām tā laika budžetu ar šodienas budžetu, tad šodien laikam ir simts reizes lielāks budžets...

Es nebiju galvenais iniciators, es šos laurus atsakos plūkt. Pučs vēl nebija noticis. Robežsargu dienestu sāka veidot toreizējais Ministru Padomes Sabiedrības darba drošības departaments, kuru vadīja Bašķera k-gs. Bija izveidota neliela entuziastu grupa, kurā darbojās atvaļinātais pulkvedis V.Sviklis. Un tur jau bija paredzēts, ka agri vai vēlu, bet robežapsardzes jautājums būs jākārto.

1990.gadā es ieņēmu ļoti atbildīgu posteni Latvijas Tautas Frontē - es biju priekšsēdētāja vietnieks. Man tanī laikā nācās tikties ar ļoti daudziem cilvēkiem, tai skaitā ar šo entuziastu grupu, kuri sāka veidot robežapsardzi. Es nevarēju iedomāties, ka pēc pusgada mana dzīve iegrozīsies savādāk, bet viens man bija skaidrs, ka ar politiku nodarboties man nepatīk. Kas ir politika? Tie ir nemitīgi strīdi, ķīviņi, apvainojumi, dažreiz pamatoti, lielākoties nepamatoti. Tas bija tāds laiks, kad bija daudzas agresīvas organizācijas, kuras pār visu varu pastāvēja, ka jābūt tikai tā un ne savādāk. Tam visam turēties pretī bija nepieciešams daudz enerģijas. Negribējās plēsties, bet gribējās darīt kaut ko konkrētu. Tāpēc nākamajās vēlēšanās es atteicos kandidēt. Es dzīvoju Siguldā, kur tieši sāka veidoties Siguldas mācību centrs un, kad Bašķera k-gs jautāja, vai es nezinot kādu cilvēku, kurš varētu to visu noorganizēt, es teicu, ka nav ko daudz meklēt, es pats to izdarīšu. Tā tas sākās.

Tas nenotika uz tukšas vietas. Mālpilī bija mācību centrs, kur komandieris bija Vilis Raups un bija sameklēti vairāki cilvēki. Bet viņiem bija vajadzīga „cepure" un man bija tas gods to visu vadīt. Uz to brīdi centrā bija kādi 15 kareivji. Ko nozīmē organizēt? Tā nebija tikai izrīkošana. Bija tā saucamā ēnas puse - papīru rakstīšana, jo militārā struktūrā nekas nenotiek, ja nav uzrakstīts dokuments. Varbūt daudzi uzskata, ka tā ir muļķība, bet tā ir bijis no sen seniem laikiem, jo tas saistās ar cilvēku dzīvībām, lielu atbildību, tāpēc visām darbībām jābūt piefiksētām un pamatotām dokumentāli. Tā kā lietas bija jaunas, tad paraugu nebija it nekādu. Faktiski notika tā - paskatās debesīs un kā prot tā cep augšā.

Kāds bija pats sarežģītākais jautājums, kurš pašā sākumā bija jārisina?

Pats smagākais bija kadru jautājums. Cilvēki ir dažādi un ar gribēšanu vien nepietiek, vajadzīga arī kaut kāda prašana. Bija jāatlasa personāls. Tas bija tāds laiks, kad visa ekonomika gāja uz sabrukumu. Bet arī gribētāju īpaši daudz nebija, jo nekādas dižās algas cilvēkiem piedāvāt nevarējām. Es atceros, ka toreiz, kad es tiku iecelts par robežsargu brigādes komandieri mana alga bija 3,5 tūkstoši rubļu. Un kad beidzu dienestu, laikam bija 7 tūkstoši rubļu. Sadaliet šo summu ar 200, un sanāk, ka alga bija 35 lati...Bet tajā laikā ar šo algu varēja izdzīvot, jo cenas nebija tādas kā šodien, bet protams, bija jāknapina, jātaupa...

Kādi bija pirmie uzdevumi?

Pirmkārt bija jānodrošina saimnieciskā bāze. Bija jāsakārto viss pārņemtais inventārs, jāveic inventarizācija, lai zinātu, kas ir un kas trūkst. Attiecīgi jāiesniedz pieprasījums Aizsardzības ministrijas Nodrošinājuma dienestam.

Kādreiz padomju laikos bija civilās aizsardzības sistēma un Siguldā bija civilās aizsardzības karaspēka daļa sakaru nodrošināšanai. Ģeodēzisti bija izpētījuši, ka rajonā ap Siguldu un Cēsīm bija ļoti laba sakaru kvalitāte un labi radiosakari.

Man izdevās pārmānīt no bijušā Sakaru centra civilpersonu V. Netli. Viņa bija pirmā sieviete virsnieci atjaunotajā Latvijas armijā. Sākumā negribēja viņu apstiprināt un man nācās ilgi un dikti pārliecināt. Un vēlāk V.Netles k-dze ļoti labi kotējās Aizsardzības spēkos. Tā arī pārējos man izdevās sapulcināt, jo dzīvodams Siguldā un būdams Siguldas domes priekšsēdētājs, daudzus pazinu personīgi. Faktiski īsā laikā šis centrs tika nokomplektēts un varēja sākt strādāt.
Man piedāvāja Robežsargu brigādes komandiera amatu un faktiski pārdomām tika dots īss brīdis - vienas dienas laikā man bija jāizlemj. Es domāju, ka man šo amatu piedāvāja divu apsvērumu dēļ: pirmkārt, man bija laba izglītība un, otrkārt, man bija ļoti plaši kontakti ar cilvēkiem. Līdz ar to man bija vieglāk strādāt nekā citiem, jo mani jau zināja, nebija „ēnas barjeras". Tā tas darbs 1992.gada 5.februārī sākās.

Var būt daudziem tas tagad liksies jocīgi, bet vēl pirms manas iecelšanas bija atrasti vietnieki - V.Sviklis, J.Martukāns un V.Atis. Tā kā šis jautājums man jau atkrita. Protams, es varēju noraidīt šos cilvēkus, bet man nebija nekāda pamata to darīt. Tā mēs toreiz divās istabiņās Raiņa bulvārī sākam darbu.

Viens no pirmajiem uzdevumiem bija sameklēt atbilstošas telpas. Tas nebija vienkāršs jautājums. Bet mēs tās atradām Viļānu ielā, kur iepriekš bija jauniesaucamo punkts. Telpas bija šausmīgi nolaistas, koka 2 stāvu simtgadīgā ēkā. Tāpēc tur ievākties sākumā it kā negribējām, bet ar ministra pavēli visa robežsargu brigāde tika uz turieni pārcelta. Bija jāieliek daudz darba, lai telpas savestu kārtībā.

Tātad bija telpas, bija atsevišķu robežsargu entuziastu grupas, kas uz robežas sāk veidot robežsargu bataljonus. Nu šodien tas nebūtu iespējams. Bija iesaistīti daudzi cilvēki paralēli un izkontrolēt, ko kurš dara nebija iespējams, un, galvenais, ka viss bija jādara šausmīgā ātrumā. Bet katrs kā mācēja un spēja kopējās lietas labā darīja. Tā robežsardze veidojās. Un mana galvenā funkcija bija pateikt galavārdu. Nāca cilvēki ar idejām, man pašam vajadzēja saprast turpmāko vīziju un pateikt jā vai nē. Ja kādai idejai nepiekritu, tad vajadzēja pamatot to, ja kaut kam piekritu, tad vajadzēja dod komandas un virzīt šīs idejas uz priekšu. Līdz tam es biju dienējis Iekšlietu sistēmā un man šis skatījums kā lietām vajadzētu virzīties uz priekšu jau bija.

Par komplektēšanu.

Pirmais uzmetums parādīja, ka ur vajadzīgi 4,5 tūkstoši vīru. Mums tai laikā bija tikai 200. Grūtības bija sekojošas - viena lieta kad ir pieauguši cilvēki, kuri pieteikušies brīvprātīgi dienestā un otra lieta, kad jāstrādā ar obligātā iesaukuma puikām, kuri jāapģērbj, jāpabaro, jāiedod šautene un deguns jānoslauka. Tas bija briesmīgi, jo uzreiz nāca drausmīga atbildība.

Tā kā es nācu no Tautas frontes, tad domāju, ka vērsīšos pie tautas ar aicinājumu, lai piesakās virsdienestā. Es izsūtījumu ziņu visām partijām, lai tik dod mums patriotus, kas vēlās sargāt Latviju. Jo tanī laikā daudzi stāvēja tribīnēs un sita ar dūri krūtīs, ka viņi esot baigie patrioti...Es gaidīju, ka nāks milzīgi pulki pieteikties, ka deleģēs no visām partijā u.t.t. Gaidīju veselu nedēļu un divas, bet neviena nav un nav...Runātāji ir, bet nenāk. Tad devām informāciju presē. Pieteicās ap 250 cilvēkiem, kas atsaucās uz tiem sludinājumiem avīzē.

Bet paralēli bija jāizdomā, kā tad komplektēt štatus, kādi amati mums būs nepieciešami. Man bija saskarsme ar tādu profesoru N.Ivanova k-gu. Viņš vadīja Rīgas menedžeru skolu. Es runāju ar viņu un viņš piekrita ar saviem cilvēku resursiem veikt testēšanu nākamajiem robežsargiem, cilvēkiem, kuri piesakās virsdienestā. Tanī laikā tas bija kaut kas pilnīgi jauns.

Pirmais uz ko mēs skatījāmies, kā cilvēks ir uzrakstījis pieteikumu. Tā bija tāda pirmā šķirošana. Ja cilvēks nemāk rakstīt, tad diez vai viņš varētu gatavot vadošos dokumentus un strādāt ar cilvēkiem. Pēc pirmās atlases mums palika kādi 90 cilvēki, kuri tika testēti tālāk - intervēti. Tālāk notika testēšana pa 6 cilvēkiem grupā, kur tika uzdoti dažādi uzdevumi, lai varētu redzēt, kā spēj sastrādāties grupā u.t.t. Es ticēju profesoram N.Ivanovam un zināju, ka būs rezultāti, tikai tās metodes man likās jocīgas... Un rezultāti bija pārsteidzoši!

Bija tāds gadījums. Kāda testētāja man atklāja, ka viens no kungiem esot alkoholiķis un pārrunās aicināja pajautāt viņam par šo problēmu. Es domāju, nu kā lai pajautā, tāds solīds, tik pieklājīgs un simpātisks kungs...un mēs tā runājamies un es viņam uzdodu jautājumu - un kā tad ar alkoholu? Uz ko viņš man atbild - es jau pusgadu nedzeru...Izrādās pēc tiem testiem var saskatīt alkoholisma pazīmes. Kā tas iespējams, es līdz šim brīdi nesaprotu, bet es pēc skata to nekad neatklātu... šeit būtu ieteikums - uzticieties zinātniekiem!

Vēl mani pārsteidza tāds fakts, ka tie cilvēki, kuri testos saņēma augstu vērtējumu, tikpat spīdoši aizgāja caur robežsardzi un tagad vēl ieņem augstus amatus robežsardzē. Tie bija apmēram 40 cilvēki, no kuriem pamatā tika nokomplektēta robežsardzes pārvalde.

Ko vajadzēja apgūt pašā sākumā?

Pats galvenais bija mācēt organizēt un vadīt cilvēkus. Un atskatoties atpakaļ, man liekas, ka vajadzīgajā laikā un vietā bija sanākuši vajadzīgie cilvēki. Jo bija jau izveidoti 7 bataljoni, katrā bija iecelts komandieris un mans uzdevums bija palīdzēt viņiem risināt visus jautājumus.

Pēc divām nedēļām pēc manas iecelšanas sākās robežkontrole. Radās jautājums, kādas atzīmēs jāliek pasēs, ko tur spiest? Tolaik bija tikai padomju pases, Latvijas pases vēl nemaz nebija. Man arī līdz ar to nācās pašam mācīties. Kaut ko jau es biju dzirdējis, bet tagad man pašam bija jāpieņem lēmumi. Tādu dienu, ka piecos varējām iet mājās es neatceros. Darba laiks bija noteikts līdz sešiem, bet lielākoties cilvēki sēdēja pa vakariem, lai visu varētu pagūt. Un šausmīgi daudz nācās braukāt apkārt.

Kā notika telpu pārņemšana no Krievijas robežsargiem?

Jānis Martukāns bija pats dienējis Krievijas robežsardzē, un es viņam arī piekrītu, viņš teica, ka Krievijas robežsardzē dien inteliģenti cilvēki, tāpēc tur nekādas domstarpības nevarētu būt. Viņi saprata, ka te ir jauna valsts un visas savas bāzes faktiski nodeva bez problēmām. Kā mēs tos grafikus saskaņojām, tā arī nodošana notika.

Kaut kur tikai pāris vietās kazarmās, ēkās bija izrautas kontaktligzdas, bet pamatā viss notika ļoti civilizēti.

Bet man bija milzīgs sašutums un neizpratne par toreizējo finanšu ministriju. Jo tur kur jūras robeža, tur krieviem bija 8 lielie prožektori. Un krievu robežsargi prasīja, tagad īsti neatceros, 2 vai 4 miljonus rubļu. Tā bija salīdzinoši ļoti maza summa. Finanšu ministrija atteicās tos pirkt, bet tā bija sviestmaižu summa tolaik. Šobrīd katrs tāds prožektors maksā ap 100000 latu...

Kā tika organizēts apmācību process?

Visus jauniesauktos sūtīja uz Vārves mācību centru. A.Svirska k-gs atlasīja jauniešus, kuriem piemita tehniskās dotības un nosūtīja uz Siguldu. Tā bija tāda pirmā apmācība.

Un tad pulkvedim V.Sviklim radās tāda ideja - Rēzeknē DOSAAF (šoferu skola) skolas ēka paliek tukša un mums tur jāizveido mācību centrs. Es sākumā iebildu, ka Rēzeknē nevarēsim atrast pasniedzējus u.t.t. Bet V.Svikļa k-gs paņēma karti un mani pārliecināja, ka no Rēzeknes visa Latvijas austrumu robeža atrodas apmēram vienādā attālumā. Tā mums būs bāze un te mums būs rezerves spēki. Ļoti daudzas viņa idejas sākumā likās nepiemērotas, bet turpmāk izrādījās ļoti pareizas. Arī ideja par ēku Rūdolfa ielā piederēja V.Svikļa k-gam.

Un kā jau minēju tādi lēmumi bija jāpieņem ļoti ātri, jo apkārt bija manīgi cilvēki, kuri momentā visu gribēja privatizēt. Mēs jau sākumā gribējām dabūt telpas pārvaldei, kur šobrīd ir radio SWH māja. Tā bija krievu robežsargu Rīgas bāze. Mēs pieprasījām, bet kaut kādi biznesmeņi izrādījās ašāki. Tur jau būtu ideāli. Apkārt būtu vieta kur piebūvēt nepieciešamās ēkas...

Tālāk bija pieņemts lēmums veidot Latvijas armiju un visus jauniesaucamos sūtīja uz robežsardzi. Bija šausmīgi smagi. Atsūta puikas, nomet kaut kādā nomaļā lauku vietā viena seržanta uzraudzībā! Nu kāda tur varbūt disciplīna! Ļoti liela problēma bija tieši jauniesaucamo kontingentā... Tie, kas kaut kur studēja, mācījās faktiski izvairījās no dienesta, jo jau no 1988.gada tika skandināts, lai neietu dienēt obligātajā dienestā padomju armijā. Un uz to brīdi Latvijā bija tāds noskaņojums, ka vispār neviens negribēja dienēt. Faktiski sanāca tā, ka obligātajā dienestā iesauca tos, kas bija nespējīgi pamukt no iesaukšanas dienesta komisijas. Jo nevienu jau neķēra, kas bija tādi paklausīgāki, kas atnāca tos arī savāca. Bet kuri bija tādi žiperīgāki, tie pamuka nost. Daudziem bija švaka veselība. Šobrīd laikam vēl sliktāk ir, bet par laimi nav vairs obligātā dienesta.

Tad man radās ideja, kuru faktiski visa brigāde atbalstīja - ja jau tāds obligātais dienests ir, tad tas jāuztaisa par izglītības sistēmas sastāvdaļu. Mēs gudrojām programmas ko mācīt, kā mācīt? Nu un faktiski tas tā arī notika.


Atgriežoties pie sākumā teiktā, gribu vēl reiz uzsvērt, ka tad bija vajadzīga milzīga iniciatīva. Nebija jau paraugu, pavēļu kā rīkoties. Tas bija viss jāizgudro no nulles. Iespējams, ka tas ir man nopelns, ka es tās iniciatīvas neslāpēju.


22.04.2010.

Intervēja Valsts robežsardzes koledžas Robežsardzes vēstures izpētes nodaļas vecākā inspektore kapteine Dace Ivanova

Jevgēnija Korne,
Valsts robežsardzes Galvenās pārvaldes Administratīvās pārvaldes Koordinācijas un sabiedrisko attiecību nodaļas galvenā inspektore, tālrunis 67075617,26328069, e-pasts: jevgenija.korne@rs.gov.lv
Jūs esat 06432384 apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 2017.08.17

 

Informācijas pārpublicēšanas gadījumā atsauce uz Valsts robežsardzi obligāta
Copyright © Valsts robežsardze 2007

Galvenā pārvalde, Rūdolfa iela 5, LV 1012.
Tālr. 67075739, 67075617, Fakss: 67075600,
e-pasts: ;