2017. gada 23. maijs
Intervija
 Intervija ar Gunāru Dāboliņu, ģenerāli, Valsts robežsardzes priekšnieku no 1996. līdz 2009.gadam

   


Ir pagājis gads, kopš Jūs atstājāt dienestu Valsts robežsardzē.
Bet pirms tam bija 13 gadi Valsts robežsardzes priekšnieka amatā.
Kādi bija šie gadi?

Tiešām ir pagājis viens gads...nedaudz pat vairāk. Ja atskatās uz iepriekšējiem 13 -14 gadiem, jākonstatē, ka tie bija ļoti strauji un saspringti. Bet tai pašā laikā šie gadi bija ļoti interesanti un, galvenais, ļoti dinamiski. Veidojās jauns kolektīvs - ne militārpersonu kolektīvs, bet robežsargu kolektīvs.

Sākām strauji pāriet no obligātā dienesta un vispārējām armijas lietām uz robežsardzes jautājumiem. Ja armija sargā robežu, tad ar to valsti kaut kas nav kārtībā. Tas nozīmē, ka ir kaut kāda ārējās agresijas iespēja vai arī valsts iekšienē ir iespējami kaut kādi nemieri u.t.t. Bet Latvija gāja civilizētas valsts virzienā un pirmais un galvenais uzdevums bija pāriet no militāra dienesta uz robežsardzes dienestu, kurā ir vairāk civilas pieskaņas, bet tajā pašā laikā saglabājas disciplīna, vienvadība, kas ir ļoti būtiski, kā arī saglabājas visi jautājumi, kas ir saistīti ar drošību, cilvēku sociālām garantijām u.t.t.

1996. gadā pāriešana no armijas sistēmas uz robežsardzes sistēmu nebija valdības ideja, bet robežsardzes iniciatīva. Un mums vajadzēja ļoti daudz un dikti pieradīt, un pārliecināt toreizējo ministru - kāpēc tas jādara? Jo ministram bija pavisam citas domas. Viņš redzēja robežsardzi tādu, kāda tā varbūt ir šodien - bez iekšējām robežām...uzskatīja, ka robežsargi uz iekšējām robežām nav vajadzīgi, štats strauji jāsamazina u.t.t. Bet dzīve pierādīja, ka pārejas periods bija nepieciešams, jo bija jāiestājas NATO un Eiropas Savienībā.

Viss notika ļoti dinamiski. Bija veicami ļoti svarīgi uzdevumi. Runājot, par robežsardzes izveidi kā tādu, jāmin tas, ka sākumā bija jāmaina personāla psiholoģija. „Seja bija jāpagriež pret cilvēku, kurš šķērso robežu". Tas nozīmē, ka bija jāmaina visi profesionālie standarti. Mums vairāk nebija jāgatavo militārpersonas, bet jāgatavo robežsargi. Akcenti bija jāsaliek uz citām lietām, citām prioritātēm.

Ķērāmies klāt robežsardzes koledžas pakāpeniskai izveidei. Svarīgākais uzdevums bija izveidot pasniedzēju kolektīvu, kurš atbilst nevis mācību centra līmenim, bet augstskolas līmenim. Attiecīgi, militāros priekšmetus bija jāsamazina, bet vairāk jāapgūst mācību viela, kas saistīta ar juridiskiem jautājumiem, psiholoģiju, pedagoģiju u.t.t. Protams, arī visi robežsardzes jautājumi bija daudz aktīvāk jāattīsta un jāapgūst jaunas idejas. Tā mēs no mācību centra izveidojām robežsargu skolu, kur sākām intensīvi apmācīt robežsargus. Un jau pirmajos divos gados apmācījām ap 1000 cilvēku. Divu gadu laikā atvaļinājām visu obligāto dienestu.

Tālāk pakāpeniski skolu sākām pārveidot par koledžu. Koledžas sastāvā tika iekļauta arī Robežsargu skola. Vēlāk, pēc 5-6 gadiem, pēc mūsu parauga analoģiskas mācību iestādes izveidoja kā policija, tā arī ugunsdzēsēji. Bet mēs bijām kā pamats, kā paraugs, kurš jau funkcionē, kuram ir labi rezultāti, sasniegumi mācību bāzes izveidē, pedagoģiskā kolektīva izveidē u.t.t.

Jāuzsver, ka jau tanī laikā bija izstrādāts robežsardzes attīstības plāns, kuru mums izdevās apstiprināt valdībā un, galvenais, kuram „apakšā" bija finansējums. Mums savā mērā arī paveicās, jo Latvijas virziens bija uz NATO un Eiropas Savienību. Līdz ar to mūsu attīstības plānam bija atbalsts. Vajadzēja tikai noteikt prioritātes un pareizi salikt akcentus. Sākām veidot visas robežsardzes materiāli tehnisko bāzi. Bija noteikti 17 galvenie virzieni: apmācību sistēma, Kinoloģiskais dienests, jūras dienests, atalgojuma sistēma, formas tērps, ēkas, helikopteri, autotransports, u.c. Bija jāpārskata visa dienesta gaita, lai tā atbilstu Eiropas standartiem. Šim plānam bija klāt vēl plāns ar noteiktiem konkrētiem datumiem.

Šajā plānā viena no galvenajām jomām bija Valsts robežsardzes informatīvā sistēma, kurai bija jāķeras klāt „pirmām" kārtām. Bija jāizsludina konkursi, jānoslēdz līgumi un tas viss bija jādara pirmo reizi...pirmo reizi robežsardzei bija jāapgūst miljoni. Bija likums, kurš noteica, ka konkursiem jānotiek, bet nebija noteikts - kā tam visam jānotiek. Un mēs atkal bijām vieni no pirmajiem, kas iekšlietu ministrijā veica šos uzdevumus un guva pirmo pieredzi šajos jautājumos. Tā bija tā pamatbāze, kas attiecas uz robežsardzes REIS (datu bāze), lai varētu uz robežas fiksēt, vadīt datu bāzē, analizēt un pēc tam arī veiksmīgi cīnīties ar nelikumīgajiem robežšķērsotājiem, kontrabandistiem un citiem robežas režīma pārkāpējiem. Pulkvedim Andrim Stepenam, valsts robežsardzes priekšnieka vietniekam, tika uzticēts šis pirmais lielais projekts un viņš bija šī projekta sirds un dvēsele.

Atceros, kā manā kabinetā es, pulkvedis Ārijs Jansons, pulkvedis Andris Stepens, Ēriks Ivanovs (tad vēl bija IeM darbinieks) plkst. 2 vai 3 naktī gatavojām kārtējo dokumentu paketi Ministru kabinetam saistībā ar šo līgumu, un mūsu sievas veda mums pīrādziņus un kafiju, lai varam paēst vēlās vakariņas...

Protams, tas laiks bija ļoti saspringts, bet arī ļoti atbildīgs un interesants.

Svarīgs darbs bija jāveic arī starptautiskajā līmeni. Bija jāveic vesela virkne sarunu ar Somijas robežsardzi, ar ASV vēstniecību un citām starptautiskajām institūcijām. Esmu pateicīgs Somijas valdībai par to, ka uzdāvināja mums pirmos kuterus, pirmo kuģi, pirmo helikopteri. Tas nebija tik vienkārši izdarāms. Tanī procesā savu dalību ņēma pat toreizējā Latvijas prezidente Vaira Vīķe - Freiberga, kura arī bija iesaistīta pārrunās ar Somijas vēstniecību un valdību. Viss iepriekšminētais deva mums iespēju labāk sagatavoties tam procesam, kas saistīts ar iestāšanos NATO un Eiropas Savienībā. Šis iestāšanās process bija īpašs arī ar to, ka tika iedalīti lieli naudas līdzekļi, kuri mums bija jāapgūst. Tas bija ļoti intensīvs laika periods, kad visa robežsardze kopīgiem spēkiem un ļoti atbildīgi stiepa konkursu nastu. Un mēs veiksmīgi spējām iegādāties vairāk par 300 vienībām autotransporta, 2 helikopterus, kuģus, un visu to, kas pašlaik robežsardzei ir.

Bet šodien, kad robežsardzē personāla skaits ir samazināts, daļa tehnikas vienkārši stāv, netiek izmantota... un tas ir ļoti bēdīgi un slikti...bet šajā brīdī diemžēl neko nevar darīt...

Es esmu priecīgs, ka pa šiem gadiem robežsardze ir izveidojusies un pacēlusies tik augstā līmenī. Eiropas Savienības eksperti ļoti augstu novērtēja robežsardzes sasniegumus. Mēs veiksmīgi izgājām visas pirmsiestāšanās un pēciestāšanās pārbaudes. Zinu, ka arī nesen bija atbraukuši eksperti no ES, kas skatījās vairākus momentus, kas saistīti ar ES naudas lietderīgu ieguldījumu, un arī šoreiz nekādu pārmetumu nebija.

Pastāstiet par pašu sākumu. Kāpēc, kad un kur uzsākāt dienestu?

Manā personīgajā lietā ir tāds fakts, ka 1992.gada aprīlī es esmu oficiāli dienējis divās armijās - PSRS armijā un Latvijas armijas Robežsargu brigādes Liepājas bataljonā. Es jau nebiju jauns puisis, jo atnācu no padomju armijas kā otrā ranga kapteinis. Bet tajā brīdī robežsardzē biju vienkārši ierindnieks. Ierindnieks es biju pusgadu un mani komandēja padomju armijas leitnants, kuru pēc tam no armijas padzina par nepiedienīgu uzvedību un dzeršanu...man bija viņam jāpakļaujas, jo viņš tanī brīdī bija mans priekšnieks... Tāds bija mans dienesta sākums robežsardzē.

Pēc pusgada es kļuvu par vada komandieri Komandanta rotā Liepājā. Mēs veidojām pirmos kontrolpunktus. Bataljona komandieris uzticēja man vadīt Krievijas robežsargu objektu pārņemšanu. Atstātajās ēkās bija bēdīgs skats - pārcirsti kabeļi, nolauzti krāni u.t.t. Tas pats skats pavērās arī tad, kad es piedalījos Galvenās pārvaldes ēkas pārņemšanā Rīgā, Rūdolfa ielā 5.

Pēc pusgada man piešķīra pulkvežleitnanta pakāpi un es kļuvu par vada komandieri. Kā vada komandieris dienēju uz Latvijas - Lietuvas robežas. Nebija tādas dienas, kad mēs neatvestu uz Liepājas pārvaldi 3 - 4 „Kamazus" ar dažādām aizturētajām precēm - sākot ar dzīvajām zivīm un beidzot ar gurķiem un kabeļiem.
Bija arī gadījums, kad Liepājas ostā personīgi aizturēju Krievijas armijas palīgkuģi, kurš mēģināja izvest arhīvus un citus dokumentus.

Kā kļuvāt par robežsardzes priekšnieku?

1993.gadā Brigādes komandiera vietnieks pulkvedis Viktors Sviklis piedāvāja pāriet uz Rīgu. Viņš bija ievērojis gadījumu, kad es dzelzceļa stacijā aizturēju 2 vagonus ar kontrabandu - 6 jaunus žiguļus mēģināja no Lietuvas nogādāt uz Kazahstānu. Svikļa k-gs uzaicināja mani uz Rīgu. Notika saruna, kuras laikā piedāvāja man dienēt Rīgā Robežapsardzības dienestā pulkveža Reiņa Kazradža vadībā.

Uz Rīgu es pārgāju 1994.gadā. Sākumā dzīvoju kopā ar obligātā dienesta karavīriem - kazarmā Viļānu ielā. Mana ģimene dzīvoja Liepājā. Tā sākās mana karjera šeit Rīgā. Pakāpeniski es kļuvu par štāba priekšnieku, brigādes komandiera vietnieku, brigādes komandieri, Robežapsardzības spēku komandieri un pēc tam par robežsardzes priekšnieku.

1996.gadā Lasmaņa k-gs aizgāja uz politiku un notika robežsardzes priekšnieka maiņa. Uz šo amatu bija divi kandidāti - Ārijs Jansons un es. Zvaigznes sakrita tā, ka par robežsardzes priekšnieku iecēla mani.

Daudzus gadus izteiciens „robežsardze un Dāboliņš" bija nedalāms jēdziens. Kāpēc tomēr nolēmāt atstāt dienestu un sākt civilo dzīvi?

Divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, 13 gadus būt par robežsardzes priekšnieku ir diezgan smagi. Ņemot vērā to, ka pirms tam bija ļoti intensīvs darbs. Pēdējā laikā, atnākot uz dienestu, es pieķēru sevi pie domas, ka ir iestājies klusums. Nekas nenotiek. Milzīgie darbi padarīti. Dienas kļuvušas tukšas, dažreiz pat bezjēdzīgas. Ir tikai tekošais darbs. Es nokļuvu noteiktā vakuumā. Es sapratu, ka kaut kas šajā dzīvē ir jāmaina.

Otrais iemesls. Sākās krīzes laiki. Kopā ar visu kolektīvu sākām domāt - kā iziet no krīzes? Kā labāk to izdarīt? Atteicāmies no visa, kas bija var būt par daudz, neaiztiekot pašus cilvēkus. Lauzām dažādus līgumus, kas saistīti ar dažādu tehnikas apkalpošanu, atteicāmies no paklājiņiem pie durvīm, dažādiem ventilācijas jautājumiem un citiem pakalpojumiem, bez kuriem kaut kādā laika periodā var iztikt.

Bet, tad sākās procesi, kuri jau nebija atkarīgi tieši no manis. Nāca pavēles no augšas - samazināt algas, samazināt cilvēku skaitu, nedrīkst maksāt prēmijas, nedrīkst cilvēkam pateikt paldies par labi padarīto darbu u.t.t. Tika likvidēta iepriekš izveidotā „pateicības sistēma". Bet cilvēkam vienmēr jāpasaka paldies. Cilvēks ir jāpamana un jāatzīmē viņa paveiktais labais darbs, kura dēļ viņš varbūt ir atteicies no sava brīvā laika kopā ar ģimeni, no citām savām kaut kādām interesēm. Kad šī visa sistēma tika izpostīta, tad es sapratu, ka no robežsardzes priekšnieka daudz kas jau nav atkarīgs...

Ministrijā veidojās uzskats, ka robežsargi pārāk labi ir dzīvojuši visus šos gadus un viņiem jāatņem daudz vairāk. To filozofiju, ka jāatņem nevis pēc vajadzības, bet tīri aritmētiski jau dzīvē esmu piedzīvojis - kad E.Repšes valdības laikā, veidojot budžetu, mēģināja konsolidēt un griezt. Vienā brīdī tika automātiski visiem vienādi viss nogriezts, bet mūsu dokumenti gatavoti ilgstošā laika posmā vienkārši tika izmesti papīrgrozā...

Šie divi momenti iespaidoja manu lēmumu. Es sapratu, ka ir jāiet prom un jāmaina dzīve. Un ne jau tāpēc, ka iestājās krīze. Jo agrāk arī ir bijušas krīzes. Tiesa, ne tik lielas un ne tik dziļas. Iepriekšējās krīzes robežsardze ir pārdzīvojusi un veiksmīgi izgājusi no tām. Nebija saprotama un grūti prognozējama Iekšlietu ministrijas vadības attieksme, kad no rīta izskan viens lēmums, bet vakarā jau ir pavisam cits lēmums...Es nevarēju saprast - kur un kas pieņem lēmumus? Un cik tie ir nopietni? Es nebiju pieradis pie tādas lēmumu maiņas. Biju pieradis pie tā, ka Iekšlietu ministrijas teiktais ir nopietni un uz ilgu laiku.

Es uzskatu, ka mans lēmums bija pareizs. Nāca jauni, zinoši cilvēki. Viņi tagad var koncentrēties uz ministrijas jautājumiem, kas saistās ar doto uzdevumu izpildi.

Ko dara ģenerālis pensijā? Kāda tagad ir Jūsu civilā dzīve?

Sekoju visiem procesiem līdzi - kas notiek valstī un, protams, robežsardzē. Domāju, ko es darītu šajā vai citā situācijā. Daudz lasu. Daudz laika veltu ģimenei, jo agrāk nebija tādas iespējas. Daudz laika pavadu ar saviem dēliem. Vecākajam dēlam piedzima meita, attiecīgi, man tagad ir mazmeita.

Dēli man uzdāvināja vilku sugas suni. Tagad es praksē apgūstu kinologa iemaņas. Un tagad es zinu cik daudz darba jāiegulda dzīvnieka audzināšanā. Savulaik es darīju visu iespējamo, lai morāli un finansiāli atbalstītu kinologu darbu. Ceru, ka tas notiks arī nākotnē. Jo izaudzināt labu profesionālu suni nav nemaz tik vienkārši. Manam sunim jau ir gads. Suņa vārds sastāv no trim vārdiem, bet ikdienā mēs viņu saucam par Bellu.

Skats uz robežsardzi no malas.

Atklāti sakot, negribas neko sliktu teikt, jo apkārt jau tā ir daudz negatīvā.

Bet, runājot ar cilvēkiem, es neredzu mirdzumu acīs. Esošā situācija ļoti ietekmē cilvēkus morāli un psiholoģiski. Kamēr valstī netiks mainīta attieksme pret cilvēkiem, pret uzņēmējiem un kamēr nauda, kuru valsts aizņemas tiek vienkārši noēsta, nevis ieguldīta nākotnē, tikmēr nekas nemainīsies Es domāju par to, kā cilvēkiem parādīt kaut kādu mērķi, uz kuru tiekties un viņus iedvesmot.

Uzskatu, ka šodien robežsardzes priekšniekam būtu jārisina viens stratēģiski svarīgs uzdevums - jāpārliecina politiķi, t.s. Eiropas Savienības politiķi, par to, ka uz FRONTEX bāzes jāveido viena vienota robežsardze. Šīs robežsardzes vadība noteiktu un regulētu četrus svarīgākos jautājumus:
1. vienota alga no Eiropas Savienības valstu, kurām nav ES ārējās robežas budžetiem,
2. vienotu robežapsardzības standartu noteikšana, ievērošana un kontrole,
3. vienots nodrošinājums ar tehniskajiem līdzekļiem,
4. vienota datu un informācijas apmaiņas sistēma nacionālajā un Eiropas Savienības līmenī.
Bāze šai vienotai robežsardzei jau tiek veidota, bet procesi ir jāpaātrina.

Robežsardzi arī nevar nošķirt no kopējiem procesiem valstī. Un robežsardzei pašlaik nav iespējams aktuālus jautājumus risināt ātri un profesionāli. Ir salauzta vadības ķēde. Es domāju, ka pašlaik robežsardzei ir vajadzīgs Galvenās pārvaldes priekšnieks. Jo robežsardzes priekšniekam un Galvenās pārvaldes priekšniekam ir jārisina katram savi jautājumi. Bet Galvenās pārvaldes priekšnieks zina robežsardzes priekšnieka viedokli un ir starpnieks starp robežsardzes priekšnieku un pārējo personālu. Tā varbūt ir tā lielāka kritika, ko es varu izteikt, skatoties uz robežsardzi no malas.

Vēl gribētu ieteikt risināt jautājumu, kas skar kolektīva veidošanu, saliedēšanu un laba gara uzturēšanu. Kolektīvā kaut maziem svētkiem, bet noteikti vienmēr jābūt. Personālam jāredz arī, ka noteiktus amatus ieņem šī amata cienīgi kandidāti, kuriem ir atbilstoša pieredze un viņi izprot robežsardzes darbība sākot no pašas „zaļās robežas".

Jūsu plāni

Septembrī plānoju apciemot Latgali. Pa šo gadu esmu saņēmis daudz ielūgumu no robežsardzes personāla vienkārši atbraukt ciemos un paciemoties. To es arī plānoju izdarīt. Jo pēdējo 13 gadu laikā es neesmu ne sēņojis, ne ogojis, ne makšķerējis. Un kur to var labāk izdarīt, ja ne Latgalē!

Domāju apmeklēt arī Liepājas pusi, kur man ir daudz draugu. Pie reizes plānoju apmeklēt Ventspili un paskatīties kā pilsēta ir attīstījusies. Diemžēl uz Ventspils pilsētas svētkiem man neizdevās aizbraukt.

Dažreiz man jautā - vai es rakstīšu memuārus? Memuārus es nerakstīšu, jo, manuprāt, rakstot memuārus ir jābūt ļoti atklātam. Bet atklāti stāstīt visu, kas ir bijis 13 gados laikam nevajag un arī nedrīkst.

Lai Jūsu plāni izdodas!


10.08.2010.
J.Pozņaka
67075617

Jūs esat 05181574 apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 2017.05.23

 

Informācijas pārpublicēšanas gadījumā atsauce uz Valsts robežsardzi obligāta
Copyright © Valsts robežsardze 2007

Galvenā pārvalde, Rūdolfa iela 5, LV 1012.
Tālr. 67075617, 67075739, Fakss: 67075600,
e-pasts: ;