2017. gada 23. oktobris
Intervija
 Intervija - "Kā kļūt par ģenerāli"
 I.Zalitis_intervija.gif 

Intervija ar Valsts robežsardzes koledžas direktoru ģenerāli

Ivaru Zālīti

        

Pastāstiet par savu bērnību un skolas gaitām.

Bērnība? Skolas gadi? Tie pagāja Jēkabpilī, Krustpils pusē, vienkāršā, bet strādīgā ģimenē. Skolā sekmējās diezgan labi, bet teicamniekos un pirmrindniekos gan neskaitījos. Brīvais laiks noritēja, kopā ar apkaimes puikām bumbojot, dzenājot apkārt ar riteni, spēlējot kariņus. Ja kāds atceras - tolaik pretpuses dalījās, protams, „mūsējos" un „vāciešos". Kopumā tā bija vienkārša un jauka. Faktiski, kā jau visiem tā laika puikām, skolas apmeklēšana mijās ar brīvā laika pavadīšanu - apkārt skriešanu.

Kas palika atmiņā? Vidusskolas laikos - fanātiska aizraušanās ar lasīšanu, līdz pat rīta stundai

Katrs cilvēks bērnībā par kaut ko sapņo... Vai ir piepildījies kāds Jūsu bērnības sapnis?

Domāju, ka bērnības sapņi lielākoties jau sen ir izsapņoti un aizmirsti. Nav vērts ieslīgt atmiņās - vai piepildījās cerības sagaidīt kaut ko no Salaveča maisa, vai tēlot, ka tika sapņots par „mieru visā pasaulē" un tamlīdzīgām lietām. Ja Jūs domājat, ņemot vērā intervijas tematiku, sapņus par ģenerāļa pakāpi, tad atzīmēšu, ka, neskatoties uz agrīno vēlēšanos saistīt dzīvi ar dienesta lietām, sapņu par kaut kādiem amatiem un pakāpēm noteikti nebija. Militārais dienests vilināja pats par sevi kā tāds, pēc būtības...

Kādas paralēles vai atšķirības varat sazīmēt ar savu jaunību ikdienā, vērojot Valsts robežsardzes jaunos kadetus?

Kaut gan juridiski skaitos vectētiņš, nekāds „vecītis-ģenerālis" vēl neesmu. Bet paralēles sazīmēt vairs nav viegli.

Ja spriežam par „ārējo" aspektu, tad, ņemot vērā mūsu ļoti straujo attīstības laikmetu, līdzības ļoti maz. Datori, internets, mobilie tālruņi, arī personīgie auto aizņem lielu daļu no jauniešu brīvā laika. Tas nav slikti, pašam patīk, tā ir šodiena. Tik tā starpība, ka vien kādus 20 gadus atpakaļ tādas tehnoloģiski-elektroniskās brīvā (un arī darba) laika pavadīšanas vides jaunatnei nebija. Reti kurš zināja kā izskatās un kam domāts videomagnetofons. Domāju, ka pie tādu tempu attīstības, pēc dažiem gadiem jaunieši nezinās vairs arī to . :-)

Ja runājam par „saturiskajām" lietām, tad, teikšu, tas ir ļoti personificēts jautājums. Kā tajos laikos, tā arī tagad ir gan valstiski atbildīgi noskaņoti un domājoši jaunieši, gan arī tādi, kam ir „citas lietas" galvā. Te vienkārši katram pašam jāveic sava dzīves ceļa, profesijas izvēle. Protams, tiem kas nonāk robežsargu, arī kadetu rindās vadībai, pieredzējušākiem kolēģiem būtu jāpalīdz šo izvēli nostiprināt. Vai arī ieteiktu rūpīgi to pārdomāt... Lai velti netērētu laiku. Un arī tālāk no grēka...


Pieskaņojot daudzkārt dzirdētu parunu VRK Robežsargu skolas audzēkņiem, gribas pajautāt - kurš gan ierindnieks negrib kļūt par ģenerāli?

Ja kāds VRK kadets sirds dziļumos vēlas kļūt par ģenerāli - lai viņam tas izdodas! Jebkurā gadījumā tāda vēlme ir vērtējama, kā pozitīva motivācija pienācīgai dienesta pienākumu pildīšanai Valsts robežsardzē. Mana personīgā pārliecība - cita ceļa karjeras izaugsmē nedrīkst būt!

Tikai jaunajiem censoņiem vēl jāatceras, ka ar vidējo profesionālo vai pirmā līmeņa augstāko izglītību augstiem amatiem un pakāpēm nepietiks. Piemēram, manā izglītības bagāžā „sakrātas" trīs augstākās izglītības, t.sk. maģistra grāds vadību zinātnēs.

Kā Jūs kļuvāt par ģenerāli? Pastāstiet par savu dienesta gaitu.

Par manu dienesta gaitu Valsts robežsardzē... Dienestu Latvijas Robežsardzē uzsāku 1992.gadā kapteiņa pakāpē 8.Sēlijas robežsargu bataljona štāba priekšnieks - komandiera vietniek amatā. Pēc pusotra gada man uzticēja komandēt šo bataljonu, bet 1996.gadā - lielāko Robežsardzes vienību - 4.Daugavpils bataljonu, kas drīzumā pārtapa par VRS Daugavpils pārvaldi.

No 2002.gada vasaras apmēram pusotru gadu dzīves un dienesta pieredzi smēlos (un arī dalījos) VRS Galvenās pārvaldes priekšnieka amatā.

Tad sāka veidoties Valsts robežsardzes koledža. Valsts robežsardzes vadība uzskatīja par lietderīgu uzticēt man šīs, visnotaļ svarīgās, robežsargu izglītošanas nozares vadīšanu un, attiecīgi, tobrīd brīvo VRK direktora amatu. Tāda tā dienesta gaita līdz šim arī ir.

Vēlos piebilst, ka visas dienesta gaitas laikā par karjeristu nekad necentos būt. No leitnanta līdz ģenerālim ne uz vienu amatu nekad nepieteicos un „rindā nestāvēju". Vienmēr ticēju un uzticējos augstākstāvoša komandiera vai priekšnieka mana darba novērtējumam. Pašam atlika tikai ar dvēseli un visiem spēkiem „dzīvot" dienestā. Un manas karjeras gaitas katrā „pakāpiena" vai „pagrieziena" reizē augstākā vadība, vai nu ņemot, vai neņemot vērā mana paša piekrišanu, uzticēja un uzdeva man jaunus darba apjomus un virzienus.

Ģenerāļa dienesta pakāpi Ministru kabinets man piešķīra 2005.gadā. Tā nu tas liktenis izrīkojās... kaut gan, uzsākot mācības militārajā augstskolā, mani vispārdrošākie perspektīvie „plāni" aprobežojās ar dienestu pulkvežleitnanta rangā.

Kurš dzīves periods devis Jums visspēcīgāko un dienestam noderīgāko rūdījumu?

Katrs augstāk pieminētais dzīves un dienesta periods bija pa savam skaists un noderīgs. Ar dienesta biedriem un bijušajiem padotajiem no iepriekšējām dienesta vietām ir saglabājušās labas attiecības un katra tikšanās ar tiem sagādā man patiesu prieku.

Sēlijā pavadītais laiks palicis atmiņā ar vienreizēju atdevi un ticību tam, ko darījām. Daudz ko arī paveicām. Tagad presē bieži piemin nesakārtoto un kriminogēno situāciju valstī deviņdesmito gadu sākumā un vidū. Neskatoties uz to, kas notika apkārt, robežapsardzības dienesta lietas 8.Sēlijas bataljona atbildības apgabalā jau tad bija perfekti sakārtotas!

Daugavpils periods man paliks atmiņā ar izcilu dienesta organizāciju, ar personāla augstu individuālo profesionālo kompetenci un attieksmi pret uzticētajiem dienesta pienākumiem. Tik perfekti darbojošos organizāciju, tādu augstu personāla profesionalitātes līmeni ne līdz tam, nē pēc tam sava 27 gadu garā dienesta laikā man nav nācies sastapt.

Galvenās pārvaldes posms bija liela dzīves skola un pieredze visā daudzpusībā, ko savā ziņa noteica arī pārvaldes atrašanās specifika - galvaspilsētā.

Savukārt, Valsts robežsardzes koledžā - interesanta, specifiska, inovatīva darba vide, jauni, specifiski izaicinājumi un uzdevumi, kurus kopīgi ar radošu kolektīvu mēs, manuprāt, sekmīgi, realizējam.

Augsti vērtēju visus kolektīvus, kuros nācās darboties. Esmu pārliecināts, ka sadarbība vienmēr bijusi abpusēji lietderīga un vērtīga. Tāds ir mans vērtējums...

Jūsu vērojumi - kādus Jūs redzat kadetus, uzsākot mācības VRK un beidzot mācības?

Mana amata specifika neparedz ikdienas individuālo kontaktu ar kadetiem. Ar to nodarbojas virkne citu atbildīgo amatpersonu. Bet vērojot un vērtējot jauniešus kā personības un nākamos profesionālos robežsargus, apliecināšu, ka izaugsme mācību laikā, neapšaubāmi, ir.. Intensīvs mācību process, darbošanās specifiskā, militarizētā kolektīvā, arī administrācijas un pedagogu profesionāls darbs dod nenovērtējamu un nenoliedzamu dzīves pieredzi un rūdījumu.

Personīgi man ir liels prieks un arī aizkustinājums vērot mūsu absolventus un viņu emocijas izlaidumu ceremonijās. Es vienmēr novēlu absolventiem saglabāt sevī un izmantot praktiskajā dienestā Valsts robežsardzē visu to pozitīvo, kas tiek iegūts mācību laikā. Uz to es arī ceru un tam ticu.

Uzsākot dienestu, ar ko jārēķinās? No kā jāatsakās? Varbūt ir kāds piemērs no Jūsu personīgās dzīves...

Uzsākot dienestu, vairāk vai mazāk, jārēķinās ar valsts dienesta amatpersonas statusa specifiku, ar darba režīma specifiku, ar noteiktām prasībām, zināšanām, iemaņām, fizisko sagatavotību, personīgo disciplīnu, arī ar iespējamiem zināmiem psiholoģiskiem un saskarsmes sarežģījumiem kā ģimenēs lokā, tā arī sabiedrībā. Ar neviennozīmīgu apkārtējo vērtējumu. Bet tāda ir darba specifika valsts tiesībsargājošajās iestādēs. Vai tu to dari, vai nē. Tādi ir tie „spēles noteikumi". Bet par saviem piemēriem un „upuriem" tomēr šobrīd neko neteikšu, neuzskatu par korektu. Varbūt vēlāk, kādos memuāros.

Ko Jūs ieteiktu jauniešiem - kādas rakstura īpašības sevī ir īpaši jāizkopj, lai dienests robežsardzē būtu veiksmīgs un dotu gandarījumu.

Ļoti īsi un kodolīgi - valstiskums, augsta atbildība, centība un vēlme attīstīties, radoša iniciatīva, nevienaldzība pret apkārt notiekošo.

Ko Jums nozīmē vārds „robežsardze"?

Noteikti vienmēr esmu bijis un esmu izteikts Robežsardzes patriots. Uzskatu, ka tā ir viena no sakārtotākajām, progresīvākajām un valstiskākajām iestādēm Latvijā.

P.S. Protams, ne bez saviem „melniem plankumiem", no kuriem jātiek vaļā.

Jūsu „ģenerāļa" novēlējums robežsardzes personālam.

Būt ļoti atbildīgiem un profesionāliem. Nepiekāpīgi, neatlaidīgi celt savu līmeni un Valsts robežsardzes prestižu!

Jūsu „cilvēka" novēlējums robežsardzes personālam.

Būt pacietīgiem un godprātīgiem, neskatoties uz apkārtējo, ne visai pateicīgo situāciju. Pārciest zināmas nebūšanas, būt veiksmīgiem un laimīgiem darbā un ģimenē!


Paldies par interviju!


20.09.2010.

Jevgēnija Korne,
Valsts robežsardzes Galvenās pārvaldes Administratīvās pārvaldes Koordinācijas un sabiedrisko attiecību nodaļas galvenā inspektore
Jūs esat 07548313 apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 2017.10.23

 

Informācijas pārpublicēšanas gadījumā atsauce uz Valsts robežsardzi obligāta
Copyright © Valsts robežsardze 2007

Galvenā pārvalde, Rūdolfa iela 5, LV 1012.
Tālr. 67075739, 67075617, Fakss: 67075600,
e-pasts: ;