2017. gada 20. septembris
Intervija
 Intervija - "Mans ģenerālis"
 

Intervija ar vēsturnieci

Edīti Sondoviču

 

Edite-Sandovica.gif

Kā aizsākās Jūsu darba gaitas? Kā Jūs nokļuvāt Aizsardzības ministrijā? Kādi bija Jūsu pienākumi? Kas Jūs saista ar robežsardzi?

Manas darba gaitas vairāk nekā 20 gadu garumā saistījās ar Latvijas Strēlnieku muzeju. 1990.gadā mēs strādājām pie jaunas ekspozīcijas, jo mēs beidzot varējām uzlikt tādu ekspozīciju, kas atbilda vēsturiskajai patiesībai. Meitenes atnesa no arhīva tādas fotogrāfijas, kas mūsu muzejā nekad nav bijušas - ģenerālis Andrejs Auzāns, pulkvedis Fridrihs Briedis, nu un tur bija arī ģenerālis Ludvigs Bolšteins.
Es pat nevaru pateikt kāpēc, bet man uzreiz tik ļoti iepatikās šis cilvēks. Un tad es teicu: „Tas būs mans ģenerālis!"

Jo būtībā par robežsargiem 90. gados zinājām tikai to, kas bija ienācis no rietumiem, no emigrācijas literatūras. Tieši strādājot pie šīs jaunās ekspozīcijas uzzinājām, ka ģenerālis L.Bolšteins bija Robežsardzes brigādes priekšnieks. Bet par pašu Bolšteinu es zināju arī no strēlnieku laikiem, jo viņš bija Pirmā Daugavgrīvas pulka komandiera adjutants. Mani šis cilvēks ļoti, ļoti piesaistīja un es sāku interesēties par šo personību.

1990.gada 21.jūnijā pa radio izskanēja mans raidioapraksts par ģenerāli L.Bolšteinu. Es esmu ļoti pateicīga Jānim Birzem, vecajam robežsargam no Zilupes bataljona, kurš man izstāstīja par šo cilvēku, par šo ģenerāli, kuru viņš atcerējās kā savu priekšnieku, kā robežsargu komandieri. Raidījums izskanēja plkst. 11:00 un raidījuma beigās es vēl pieteicu tādu teikumu: „ Ja šo raidījumu dzird kāds no robežsargu tuviniekiem, tad tiksimies Brāļu kapos plkst. 15:00 pie ģenerāļa L.Bolšteina kapa vietas."

Dažas minūtes pēc raidījuma beigām zvanīja daktere Aina Kalniņa, Latvijas brīvvalsts robežsarga meita. Viņa bija ļoti aizkustināta, ka beidzot kāds ir atcerējies robežsargus. A.Kalniņa bija arī pirmā atnākusi uz Brāļu kapiem ar baltām neļķēm...Kad mēs aizgājām, es neticēju savām acīm, jo tur stāvēja ap 20 cilvēkiem. Tā sākās mana iepazīšanās ar robežsargu tuviniekiem, pamatā ar viņu bērniem. Es pierakstīju adreses un mēs nolēmām turpmāk tikties.

Tas bija 1990.gads, kad tika pieņemta 4.maija deklarācija un tika ielikts pamatakmens sapnim par Latvijas neatkarību. Bet priekšā vēl bija barikādes un augusta pučs un līdz neatkarībai vēl bija krietns ceļš ejams. Bet tas bija sākums.

Tā paša gada rudenī Strēlnieku muzejā sanāca robežsargu bērni. Tas bija ļoti neticams notikums, jo viņi viens otram bija paziņojuši... un tad mēs nolēmām, ka vajadzētu uztaisīt kādu izstādi. Sākās darbs pie izstādes par Latvijas robežsargiem. 1991.gada aprīļa beigās šī izstāde Strēlnieku muzejā tika atklāta. Tas bija pats pirmais pieskāriens robežsargu vēsturei. Uz šo izstādi sanāca diezgan daudz robežsargu bērnu un viņu tuvinieku. Visaktīvākais, kas man visvairāk palīdzēja bija Voldemārs Švarcs. Viņš vēl toreiz strādāja un izstādes veidošanā iesaistījās ar apbrīnojamu entuziasmu.

1991.gada 30.maijā mēs devāmies savā pirmajā braucienā apkārt austrumu robežai. Tas bija kaut kas vienreizējs! Jo pats fakts - braukt uz robežu un skatīt visas vēsturiskās vietas man bija milzīgs atklājums. Savukārt, robežsargu bērniem tā bija tikšanās ar viņu bērnību. Tur bija asaras un neaizmirstami brīži.

Brauciens cilvēkus ļoti satuvināja un lika atcerēties dažādas ainas un notikumus no viņu pagātnes: „ Mēs tur gājām spēlēties...tur stādījām ābeles un tagad to vairs nav un tur, lūk, tie ceriņi zied..." Tas bija skaistākais pavasara laiks, kad Latgale zied. Man pat tagad skrien skudriņas pār kauliem, atceroties visu to skaisto, ko mēs saņēmām caur Latgales dabu un šo vēstures lappusi, kas bija 50 gadu garumā aizvērta. Mēs to pavērām, lai ieskatītos visā traģikā, lai izjusto to, kā bija Indras stacijā, kā Indras skolā, kur arestēja robežsargus 1940.gada 9.oktobrī. Un vēl tagad man acu priekšā skolas kāpnes, pa kurām mēs kopā ar vecajiem vīriem kāpām. Kā viņi stāstīja...

Robežsargs okupācijas varai bija kā tāds bieds, briesmīgs bieds. Latvijas brīvvalsts robežsargs Jānis Birze izstāstīja, ka ģenerālis L.Bolšteins bija devis pavēli mīnēt Ludzas upes tiltu. Skaidrs, ka bija ieplānota pretošanās un cīņas uzsākšana pret okupācijas karaspēku. Bet nu jau no vēstures mēs zinām, ka valdības pavēle bija pavisam citāda...mēs sagaidām draudzīgas valsts karaspēku u.t.t. ar visām no tā izrietošajām sekām, par kurām vēl šodien vēsturnieki strīdas un apspriež kā būtu, ja būtu...

Un, lūk, tajā braucienā radās doma, ka vecajiem robežsargiem un viņu tuviniekiem jāveido ciešāks kontakts. Bet jāsaprot arī, ka tas bija 1991.gads. Tas vēl bija laiks, kad vēl nezinājām kā būs un kas būs. Tā paša gada augustā notika pučs. Es atceros, ka Strēlnieku muzejā savācu visas oriģinālbildes no izstādes un, protams, aiznesu uz savām mājām, jo kur gan citur es varēju tās likt...Bija bail pazaudēt savāktos materiālus un mēs arī sapratām, ka joki būs mazi.

Tā paša gada beigās mēs Strēlnieku muzejā otrreiz izkārtojām to pašu izstādi. Tad bija no ārzemēm ieradusies Hermīne Rītiņas kundze. Viņa bija lielā sajūsmā par izstādi un jau nedaudz vēlāk mēs uzzinājām, ka viņa ir slavenā pavāra Mārtiņa Rītiņa mamma. Viņa diezgan bieži tikās ar robežsargiem un uzturēja ciešus sakarus ar tiem.

Pirmais zvērests

Tad tuvojās 11.novembris. Pirmo reizi mēs varējām atzīmēt šo dienu. Bija izveidota Speciālo uzdevumu vienība, Zemessardze un ar 27.augusta lēmumu Ministru padome bija devusi savu svētību Robežsargu brigādes izveidei. Valsts ir. Tātad robežsargiem arī jābūt! Jo 21.augusts bija tā īstenā neatkarības atjaunošana. Sabiedrības drošības departaments aicināja pieteikties tos Latvijas vīriešus, tos pilsoņus, kuri bija dienējuši robežsargos, jo bija taču speciālisti vajadzīgi.

Mana rūpe bija organizēt pirmo zvērestu. Un pie kā es gāju? Es gāju pie sava mācītāja. Pie Jāņa Liepiņa, kurš bija dienējis Latvijas armijā un 1936.gadā pats bija pieņēmis zvērestu. Jānis Liepiņš bija tas cilvēks, kurš man ļoti daudz palīdzēja šī zvēresta ceremonijas organizēšanā. Vajadzēja rīkoties ļoti ātri un tūlīt. Ja tev bija labs padomdevējs, tad bija labi, bet ja ne, tad bija grūti. Liepiņa kungs mani iedrošināja aiziet pie arhibīskapa Kārļa Gailīša. Es gan teicu, ka man bail iet pie tik augstām garīdzniecības personām, jo nekad nebiju gājusi un nebiju tikusies. Bet Gailīša kungs bija tikpat priecīgs kā mēs visi un viņš piekrita piedalīties šajā svinīgajā ceremonijā.

Tā mēs gatavojāmies. Es sarakstīju scenāriju. Tad es vēl strādāju Latviešu Strēlnieku muzejā un man bija savi darbi, bet L.Bolšteins mani bija aizrāvis līdzi visā tajā ritumā. Sarunājām pūtēju orķestri Rīga, jo mums vēl sava orķestra nebija. Orķestris Rīga bija atsaucīgs, naudu neprasīja. Zvanīju arī Ēvaldam Valteram, jo sapratu, ka pie šī notikuma jābūt klāt vecākajam strēlniekam, vecākajam karavīram. Viņa kundze Veriņa arī piekrita nākt un šo pasākumu. Un viņa tad izdomāju ļoti skaistu tēlu - viņa runāja savu uzrunu karavīriem no visām Latvijas mātēm. Piedalījās arī Harijs Liepiņš, II pasaules kara dalībnieks un Roberts Goldbergs, vecais robežsargs. Arī Mudīte Šneidere tur bija.

11.novembra rīts 1991.gadā bija kaut kas vispār ar prātu neaptverams! Bija brīnišķīgi silts laiks un pāri Brāļu kapiem spīdēja saule! Un es ievēroju, ka atmodas laikā saule visos mums nozīmīgajos brīžos bija klāt. Tad, kad orķestris spēlēja „Latvija, kur Tavi dēli", arhibīskaps Gailītis savā skaistajā violetajā amata tērpā nāca caur rindām garām L.Bolšteina kapam un sākās zvēresta ceremonija. Jāpiebilst, ka uz ceremoniju ar nelielu nokavēšanos ieradās I.Godmaņa kungs un arī T.Jundža kungs, kurš pēc pāris dienām kļuva par Aizsardzības ministru.

Es domāju, ka zvērests notika tik ļoti svinīgi, ka otrreiz būtu grūti kaut ko tādu atkārtot. Tas bija pirmais zvērests pēc 1940. gada. Bija pagājis 51 gads, kad nebija skanējis teikums - es Latvijas karavīrs... Jāsaka, ka es pati arī biju ļoti satraukusies un to nevar aizmirts arī pēc daudziem gadiem - rudenī būs 20.gadi.

Nu un pēc tam Strēlnieku muzejs kļuva par tādu kā centru šīm svinīgajām ceremonijām. Tad vēl nozīmīgs zvērests notika 1991.gada 30.novembrī Strēlnieku muzejā. Jo tad pirmo reizi svinīgajā zvēresta ceremonijā piedalījās mūsu armijas topošais orķestris. Tad jau klāt bija arī Dainis Vuškāns, kurš uz orķestra mēģinājumiem skrēja pat no Kaļiņingadas kara apgabala. Tad zvērestu nodeva Sporta rota. Un mēs nolēmām, ka zvēresta nobeigumam jābūt tādam, ka Rīga jūt. Pēc zvēresta ceremoniāla robežsargi devās nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa. To dienu es atkal nevarēšu nekad aizmirst, jo tad bija kaut kas tāds, kad vajadzēja iet līdzi un dzirdēt, ko saka cilvēki. Viņi priecājās. Jo braši jau soļoja Sporta rota. Un daudzi teica - lūk jau sava armija! Nu viena otra piezīme nebija tik draudzīga, bet pamatā tauta izrādīja ļoti lielu prieku par šo brīdi. Un es domāju, ka tā bija pirmā tāda oficiāla armijas parādīšanās uz ielas. Cilvēki redzēja, ka mums top sava armija, mums būs, mēs pastāvēsim!

Darbs Aizsardzības ministrijas Kultūras nodaļā

Tad nāca priekšlikums no Tālava Jundža nākt strādāt uz Aizsardzības ministriju. Man ļoti negribējās iet prom no Strēlnieku muzeja, jo tur es biju 21 gadu nostrādājusi. Bet tas bija izaicinājums. Es aizgāju pie sava ģenerāļa. Viņa fotogrāfija bija Strēlnieku muzejā. Es tā pastāvēju un padomāju: „Ko teiktu ģenerālis Bolšteins?". Laikam jau viņš teica, ka jāiet. Un es aizgāju uz Aizsardzības ministriju un līdz 2006.gadam nostrādāju Kultūras nodaļā, liekot pamatus arī Preses dienestam. Par tādu preses sekretāru toreiz neviens nezināja. 1992.gadā no Lielbritānijas atbrauca pārstāvji, kuri mums pastāstīja par darbu ar presi, ar medijiem. Un man pašai bija diezgan laba pieredze ar masu medijiem, jo es pati veidoju televīzijas raidījumus, radioraidījumus un rakstīju presei. Tā kā man visur bija savi cilvēki, tad Aizsardzības ministrija ļoti ātri sāka visur skanēt.

Nu un tad es pati braucu uz Mālpili, lasīju lekcijas robežsargiem, jo par Latvijas vēsturi bija maz zināms. Zināja tikai to, ko mācīja skolās - ļoti minimāli un kā saka tikai „to pareizo vēsturi". Lai tā lieta būtu vēl skaidrāka, es pati uzrakstīju plānu - Tēvzemes mācība Latvijas robežsargiem. Nu un tie puikas manī klausījās. Sākumā mani māca šaubas - vai tie puikas mani klausīsies? Jo galu galā tie taču ir karavīri. Un kas tad es tāda...kundzīte gados stāstīšu viņiem par lietām, kuras viņus varbūt neinteresē. Bet bija brīnišķīgi puiši, kuri bija brīvprātīgi pieteikušies robežsargos un viņi zināja uz ko iet un arī gribēja zināt, kas ar Latviju ir noticis. Mums bija brīnišķīgs kontakts. Es atcerējos savu skolotājas darbu Kandavas skolā un tad es jutos kā skolotāja.

Un, protams, robežsargi bija goda vietā. Jo viņi mums bija paši pirmie, pats sākums, pats būtiskākais. Un viss, ko mēs toreiz darījām bija vērsts uz robežsargiem. Arī tad, kad es vēl pēdējo mēnesi strādāju muzejā Latvijas armijas virsnieku bērni un robežsargu bērni vērsās pie tautas ar aicinājumu ziedot kādu grāmatu vai cimdu pāri. Jo tas bija 1991.gads, kad tikai uz taloniem varēja cukuriņu un ziepītes iegādāties...viss bija uz taloniem un veikali bija tukši. Tas ir īpašs stāsts par to laiku, kad tauta nāca ar ziedojumiem Latvijas armijai. Tā bija tautas mīlestība pret Latvijas armiju. Tā izpaudās visā savā krāšņumā. Nāca vecas māmuļas un nesa kaut kur dabūtu vai pat uzdāvinātu konfekšu kastīti ar vārdiem - tas karavīriem. Nesa sveces, lai viņiem gaisma ir uz robežas. Nesa cimdus, zeķes, rakstīja kartiņas. Ziedoja arī mākslas darbus. Piemēram, savus akvareļus atnesa Dzidra Baune un Visvaldis Garokalns.

Un tad 1991.gada 20.decembrī nu jau ar jauno ministru T.Jundža kungu mēs braucām uz Vārves mācību centru. Tur pirmo reizi bija apmēram 500 robežsargi vienotā ierindā un tur tad tika pasniegtas šīs tautas veltes. Bija ļoti miglaina decembra diena. Bet tas brīnums notika atkal - tai brīdi, kad stāvēja robežsargu ierinda un runāja Tālavs Jundzis pašķirās pelēkais mākonis un saulesstari pārgāja pāri robežsargu ierindai. Un es nodomāju, ka tā ir laba zīmē. Tā bija tāda pati zīme, kas parādījās 1988.gada 7.oktobrī, kad mēs visi Mežaparkā dziedājām „Dievs, svētī Latviju". Tad arī bija lietus, bija vējš, bet bija arī saules mirklis. Un tā bija svētība. Esmu daudzreiz pārliecinājusies, ka tad, kad notiek kaut kas ļoti nozīmīgs, ļoti svarīgs valstij, tad vienmēr klāt ir saulīte. Nu tā es to esmu ielāgojusi un man ir dikti labi, kad es paskatos un redzu, ka spīd saule un zinu, ka tā ir ar mums.

Sāka nākt arī grāmatas no ārzemju latviešiem. Mēs tās šķirojām un sūtījām uz dažādiem posteņiem. Bet bija arī tāds ārkārtīgi emocionāls brīdis, kad mums uz ministriju, uz Raiņa bulvāri 1992.gada rudenī atveda divus maisus ar narcišu sīpoliem. Tos atveda Latvijas operas solists Kārlis Miesnieks. Viņš bija latviešu strēlnieka dēls un, dāvinot teica - lai uz robežas zied narcises!

Viss notika no sirds un ar milzīgu entuziasmu. Bet presē ne vienmēr bija tikai pozitīvas atsauksmes par tā laika notikumiem armijas tapšanas laikā. Radio varbūt mazāk, bet presē gan dažreiz izskanēja arī negatīvi izteikumi - priekš kam mums armija vajadzīga. Tā kā tas ceļš līdz šodienai nebija rozēm kaisīts.

Bet bija arī, protams, rozes. 1992.gada 22.augustā, kad Rīgā notika pirmā lielā parāde un parādē gāja visas nu jau izveidotās Latvijas armijas vienības tauta parādes dalībniekiem sniedza rozes. Kāpēc augustā? Tāpēc, ka mēs svinējām Latvijas neatkarības atjaunošanas pirmo gadadienu. Mēs gribējām, lai tā kļūtu par tradīciju. Lai šī parāde nebūtu vienmēr tikai tad, kad lietus līst, sniegs snieg un vēji pūš, bet lai ir tad, kad ir ziedi, kad ir saule un prieks. Man liekas, ka tā parāde tiem karavīriem, kuri soļoja un tiem cilvēkiem, kuri skatījās no prāta neizies nekad.

Tad arī pie Brīvības pieminekļa robežsargi atnesa lāpu no robežas. Tai starts tika dots 16.augustā Brāļu kapos pie Mūžīgās uguns un tā apceļoja visu Latvijas robežu. Tā parāde tiešām bija ļoti pārdomāta. Un parāde varēja notikt tikai ar Armijas vadības atbalstu, kas saprata, ka šis notikums ir svarīgs tautai un Latvijai.

Ļoti svarīga loma bija masu informācijas līdzekļiem. Es uztaisīju ļoti vajadzīgu raidījumu par L.Bolšteinu, kur daļa raidījuma tika ierakstīta tā saucamajā „stūra mājā", kur ģenerālis 21.jūnijā izlēma aiziet no dzīves. Viņš atstāja vēstuli mātei un savai zemei. Vēstulē L.Bolšteins rakstīja: „..cilvēks, kurš ir stāvējis pie Latvijas šūpuļa nevar stāvēt pie tās kapa..." 1992.gada 16.maijā tapa arī televīzijas pārraide par Latvijas robežu, kurā piedalījās vecie robežsargi, kuri varēja pastāstīt par robežu to, kas mums pat sapņos nerādījās.

Un tad radās doma izveidot robežsargu dzimtas kopu. Idejas iniciators bija Voldemārs Švarcs. Un viņš tiešām ļoti lielu darbu ieguldīja. Jo bija gan apliecības, gan nozīmītes. Šīs tikšanās bija ļoti svarīgas robežsargu tuviniekiem - viņus tas saturēja kopā, jo bija kopējas atmiņas, kopējas intereses...

Kas vēl attiecas uz armiju - mēs jau 1992.gada maijā sākām svinēt Mātes dienu. Un līdz pat 1997.gadam ieskaitot, arī labāko robežsargu māmiņas tika aicinātas uz šiem svētkiem. Tas bija liels pasākums, uz kuru sapulcinājām mātes ar dēliem, lai pateiktu paldies pašiem labākajiem. Mātes tika celtas godā. Un tika izteikta pateicība par labāko karavīru audzināšanu. Un šos svētkus vienmēr atbalstīja arī Latvijas prezidenti gan Guntis Ulmanis, gan Vaira Vīķe - Freiberga. Es uzskatu, ka tādi emocionāli brīži ir nepieciešami cilvēkam, jo tie dod atspērienu tālākai gaitai un darbībai - darīt labāk, domāt labāk, un pašam būt labākam. Tas aizrauj arī citus un liek būt labākiem.

Mums bija ļoti skaisti braucieni pie robežsargiem ar kultūras darbiniekiem. Nekad neaizmirsīšu tikšanos Sēlijas bataljonā, kad aktrise Ārija Stūrniece lasīja Jāņa Jaunsudrabiņa „Balto grāmatu". Nevar aizmirst to klusumu, kad puiši klausījās. Nebija jau viņi nekādi „paipuisīši", bet aktrises stāstītais tā aizrāva... Un toreiz Ivars Zālītis, tagad jau ģenerālis, mūs ar tādu sirsnību sagaidīja un mēs apbraukājām posteņus. Tie braucieni pirmsākumos bija vērsti tieši uz robežu, jo robežsargi bija pirmie, kas sargāja valsti.

Ļoti skaists brīdis nāk atmiņā - 1992.gada 16.jūnijs, kad nodibināja robežsargu mācību centru, tagad koledžu Rēzeknē. Toreiz mēs ar pulkvedi G.Kitajevu teicām, ka robežsargiem noteikti vajag suņus. Es par suņiem nemaz nevaru neparunāt! Jo man ir arī personīgas simpātijas pret vilku sugas suņiem... Mūs toreiz tā apsauca un teica, ka būs moderna robeža u.t.t. Bet es teicu, ka bez suņiem nekas nesanāks, jo suņi māk pēdas atrast. Un man bija milzīgs prieks, kad tika tomēr izveidots šis Kinoloģijas centrs. 2002.gadā es tur biju un redzēju, ko ir padarījis kinologs Valdis Bikovskis! Es gan neesmu pie viņa tā personīgi piegājusi, bet es viņu visu laiku paturu savā redzeslokā, es zinu, ka viņš ir un ļoti daudz laba vēlu savās domās. Un tas, ka cilvēki ir izveidojuši šo „četrkājaino bataljonu", tas ir apbrīnojami. Ceru, ka kādreiz aizbraukšu vēlreiz paskatīties uz robežsardzes suņiem.

Mans stāstītais ir apliecinājums tam, ka bez kultūras, bez mūsu kultūras darbinieku atbalsta arī armijai sākumā būtu bijis grūtāk. Jo tas emocionālais, ko dod mākslinieku klātbūtne un mūzikas klātbūtne ir ļoti svarīgs cilvēkam formastērpā, kurš stāv par Latvijas brīvību. Šī garīgā puse karavīram ir ļoti vajadzīga.

Novēlējums Valsts robežsardzes atjaunošanas 20.gadadienā

Neticami, ka ir aizgājuši 20 gadi. Un, sveicot visus robežsargus svētkos - Latvijas robežsardzes atdzimšanas 20.gadskārtā man gribētos atgādināt strēlnieku dzejnieka Aleksandra Čaka vārdus: „Tikai tas, kas dzimis lielās mokās pieder mīlestībai!" Un varbūt no mana stāstījuma iznāca, ka viss tā notika ar mūziku, ar dzejām, ar dziesmām, ar rozēm. Nē, bija ļoti grūti, bija skarbi brīži, bet, ja cilvēki kaut ko ļoti, ļoti grib un ja cilvēkiem ir dota atpakaļ brīva valsts, tad viņi var. Un robežsargi augsti tur savu karogu. Un, sekojot līdzi visam kas notiek robežsardzē, es esmu ļoti lepna un pateicīga dievam, ka man bija dota iespēja pielikt kaut vai mazo pirkstiņu tam darbam, kas tika sākts, atjaunojot Latvijas robežsardzi. Lai jums veicās! Lai Dievs jūs sargā!


22.07.2011.

Jevgēnija Pozņaka,
Valsts robežsardzes Galvenās pārvaldes Administratīvās pārvaldes
Koordinācijas un sabiedrisko attiecību nodaļas galvenā inspektore

Dace Ivanova,
Valsts robežsardzes koledžas Robežsardzes vēstures izpētes nodaļas
vecākā inspektore

Jūs esat 06922154 apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 2017.09.19

 

Informācijas pārpublicēšanas gadījumā atsauce uz Valsts robežsardzi obligāta
Copyright © Valsts robežsardze 2007

Galvenā pārvalde, Rūdolfa iela 5, LV 1012.
Tālr. 67075739, 67075617, Fakss: 67075600,
e-pasts: ;