2017. gada 20. septembris
Intervija
 Intervija ar Zigurdu Irbi
Intervija ar Zigurdu Irbi
 
  Z.-Irbe,-A.Klavina-foto.gif
 Foto: Andris Kļaviņš

Īsumā par Zigurdu Irbi.

Robežsargu mācību centra instruktoru rotas komandieris, soļotājs, Latvijas armijas rezerves majors. Sportistu aprindās Zigurds Irbe ir pazīstams kā lielisks soļotājs, aktīvs tiesnesis un dažādu sportisku ceremoniju vadītājs. Sācis soļot 23 gadu vecumā, Irbes kungs to dara jau vairāk nekā pusgadsimtu, un tagad, 75 gadu vecumā, gūstot godalgas visdažādākajās veterānu sacensībās. Un, protams, aktīvs robežsardzes vēstures atceres pasākumu dalībnieks.

Padalieties savās bērnībās atmiņās.

Esmu dzimis 1936.gadā robežsarga ģimenē. Tēvs - Augusts Irbe sākumā dienēja regulārajā armijā. Pēc tam atsaucās aicinājumam pieteikties sargāt Latvijas robežu un pieteicās kā brīvprātīgais. Dažus gadus nodienēja uz robežas Zilupes apriņķī. Tad izmantoja iespēju mācīties kara skolā Rīgā un beidza to eksternātā.

No 1939.-1940.gadam bija Linavas pagasta Sauriešu kordona robežapsardzes priekšnieks. Iepriekšējais kordona sardzes priekšnieks Voldemārs Roze pieteicās un aizbrauca uz Somiju karot pret „lieliniekiem".

Pēc tēva stāstītā kordonu Saurieši, kā arī pārējos kordonus cēla paši robežsargi.
Cik es pats atceros, man tolaik bija 5 gadi, pie kordona bija liels rožu dārzs, bija izrakts liels dīķis ar saliņu, kur izejamās dienās spēlēja orķestris. No dienesta brīvajā laikā robežsargi vadīja plašu kultūras dzīvi. Norisinājās dažādas sacensības starp kordona robežsargiem un iedzīvotājiem.

Esmu saglabājis balvas, kas manam tēvam tika pasniegtas par dalību slēpošanas un šaušanas sacensībās. Balvas bija vērtīgas. Piemēram, sudraba karotītes ar iegravētu monogrammu. Manam tēvam balvā bija pulkstenis, ko pasniedza pats ģenerālis Ludvigs Bolšteins.

1940.gadā ģenerālis L.Bolšteins deva rīkojumu evakuēt no pierobežas robežsargu ģimenes. Atceros, ka bija uzsnidzis sniegs un mūs ar māsu ar zirgu pajūgu veda uz Vecumu staciju. Un tālāk ar vilcienu mēs nokļuvām Gulbenē, kur dzīvoja tēva vecāki. Tur mēs pavadījām vācu laiku.

Par tēva likteni.

Tēvs turpināja dienestu uz robežas un bija liecinieks traģiskajiem notikumiem uz tās, kad sākās krievu iebrukums. Tēvu 1948.gadā LPSR Iekšlietu ministrijas karaspēka kara tribunāls "par dzimtenes nodevību" sodīja ar 25 gadiem un vēl 5 nometinājumā Vorkutā. Mana māte Anastasija par vīra nelegālās uzturēšanās atbalstīšanu un apgādāšanu ar produktiem laikā no 1944. līdz 1948.gadam arī tika notiesāta ar 25 plus 5 gadiem un deportēta uz Intu.

Tēvs atgriezās no apcietinājuma tikai 1960.gadā. Par robežsarga gaitām, pēc atgriešanās no Sibīrijas tēvs runāja diezgan izvairīgi, jo tika uzmanīts...Rīgā viņam neļāva dzīvot. Apmetās viņš Jelgavā un sāka strādāt pie Jelgavas pils atjaunošanas. Tā vēlāk pārtapa par Lauksaimniecības akadēmiju. Tolaik tur strādāja daudzi, kas bija atgriezušies no apcietinājuma.

Kā Jūs pats nokļuvāt militārajā vidē?

Pēc Gulbenes vidusskolas pabeigšanas gribēju studēt Latvijas Universitātē, bet man kā "noziedznieku" dēlam to liedza.

Tiku iesaukts dienestā un dienēju Baltkrievijā. Mācījos seržantu skolā un guvu lielu praksi sapieru lietās. Jo Baltkrievijas teritorijā karā laikā gāja plaša frontes līnija un līdz ar to bija saglabājies liels daudzums nesprāgušu lādiņu un mīnu. 1960.gadā atgriezos Latvijā no obligātā dienesta.

Tā kā vēl mācoties skolā man bija labi panākumi sportā, īpaši slēpošanā, tad aktīvu sportošanu es turpināju arī dienestā kara skolā Baltkrievijā. Tie, kas bija iestājušies augstskolā, varēja demobilizēties. Es šo iespēju izmantoju - demobilizējos no armijas un iestājos Latvijas Fiziskās kultūras institūtā.

Mācības un sporta gaitas.

Mācoties, aktīvi sportoju un guvu panākumus kā slēpošanā tā vieglatlētikā, skriešanā un soļošanā. Biju daudzkārtējs republikas čempions un rekordists soļošanā.

Man pieder 1963.gada rekords 10 km un 30 km soļošanā. Esmu bijis arī vairākkārtējs republikas čempions 50 km soļošanā un piedalījos Latvijas Republikas izlases komandas sastāvā.

1965.gadā es ieņēmu 2.vietu PSRS čempionātā, pēc kā biju gatavs startēt Mehiko Olimpiskajās spēlēs. Bet man sapnis nerealizējās, jo mans tēvs bija represētais... Beidzot Fizkultūras institūtu, arī varēju strādāt un sportot Rīgā, bet tā kā tēvs bija represētais, tad mani nosūtīja strādāt uz Liteni, Balvu rajonu.

1967.gadā Liteni pievienoja Alūksnes rajonam. Un tad man radās iespēja dodies uz Rīgu. Sākumā strādāju Jūrmalas Sporta komitejā un Latvijas Universitātē kā pasniedzējs. Tad 1975.gadā iestājos Tartu universitātē aspirantūrā. Pēc disertācijas aizstāvēšanas sāku strādāt Sporta komitejā par treneri. Trenēju audzēkņus, gatavoju sacensībām, komplektēju sporta izlases komandas.

Toties tagad, pēc 1990.gada es regulāri piedalos dažādās Eiropas sacensībās soļošanā un parasti tieku pirmajā trijniekā.

Sākās Atmodas laiks...

80.gadu beigās jau sākās Atmoda. 1989.gadā organizējās Tautas fronte. Mani Sporta Federācija nozīmēja par šīs kustības vadītāju. Tā es turpināju savus tiešos pienākumus un paralēli sāku pildīt sabiedriskos pienākumus.

Sākās barikāžu laiks. No Sporta komitejas sportisti ļoti aktīvi piedalījās barikādēs. Bija izveidotas divas grupas. Tā grupa, kurā sastāvēju arī es aizsargāja Ministru padomi, bet otrā grupa sargāja Augstāko padomi.

Barikāžu laikā es iepazinos ar Drošības departamenta vadītāju Jāni Bašķeru, kurš ļoti aktīvi ņēma dalību tieši Barikāžu organizēšanā. Arī ar Vili Raupu, Mālpils mācību centra vadītāju.

Pirmie robežsargu formējumi.

Tieši pēc augusta puča Drošības departaments organizēja bruņotos formējumus. Un tieši tur - bruņotajos formējumos pirmie bija robežsargi. 1991.gada 10.septembrī pie Ministru padomes J.Bašķers rīkoja plašu sanāksmi tieši par robežsargu mācību centra organizēšanu. Tika izplatīts aicinājums pieteikties kļūt par robežsargiem. Atsaucība bija milzīga - stāvēja rindas, lai reģistrētos. Un jau septembra vidū Mālpilī sākās pirmās mācības.

Septembra beigās Vilis Raups man piedāvāja uzņemties pildīt jaunizveidotā Robežsargu mācību centra instruktoru rotas komandiera pienākumus. Mani nozīmēja par rotas komandieri un rota tika organizēta šeit Rīgā.

Tā, lūk, septembra beigās formējām pašus pirmos robežsargus. Vecuma ierobežojuma nebija, bet bija noruna, ka pieņems tos, kas bija dienējuši PSRS armijā. Pieteicās arī sievietes, bet pašā sākumā sievietes neiesauca. Sākumā mums nebija atšķirības pakāpju. Jo tikai 1992.gada februārī, kad atteicāmies no PSRS zvēresta, mums atjaunoja pakāpes.

1991.gada 11.novembrī Brāļu kapos deva zvērestu Latvijas jaunie robežsargi, kuri bija izgājuši apmācības Mālpils mācību centrā.

Ar ko nodarbojaties pašlaik?

Es esmu atvaļināts virsnieks, esmu pensijā, bet aktīvi piedalos sabiedriskajā darbā.
Darbojos rezerves virsnieku asociācijā, kur notiek regulāras sanāksmes un dažādi pasākumi jaunatnes patriotiskajā audzināšanā.

  Z.-Irbe,-solo-no-interneta-foto.gif
 Foto no:

Jau no Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas laikiem skaitos Latviešu virsnieku apvienībā. Pašlaik apvienība vāc vēstures materiālus par Latvijas laika virsniekiem, viņu dzīves gaitām, sevišķi par Latvijas virsniecības iznīcināšanu. 1941.gadā no Litenes nometnes aizveda pāri par 460 virsniekiem. Noriļskas plašumos lielākā daļa no viņiem gāja bojā. Izdzīvoja un atgriezās no moku nometnēm tikai aptuveni 100 virsnieki.

Un, protams, turpinu aktīvās sporta gaitas - turpinu soļot!

Zigurda Irbes CV.

Dzimis: 1936. gada 24. janvārī Abrenes apriņķī.

Izglītība: Gulbenes vidusskola, Kaļiņingradas sapieru karaskola, Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūts, aspirantūra Tartu universitātē.

Sporta gaitas: trenējies distanču slēpošanā, biatlonā, svarcelšanā, vieglatlētikā.

Lielākie sasniegumi: divkārtējs Latvijas čempions soļošanā, vairākkārtējs valsts rekordists 10 un 30 km soļošanā, 1965. gadā otra pasaulē labākā rezultāta īpašnieks 50 km soļošanā, sešus gadus bijis PSRS izlases kandidāts, daudzkārtējs Eiropas un pasaules vieglatlētikas veterānu čempionātu uzvarētājs un godalgoto vietu ieguvējs.

Darba gaitas: strādājis dažādās sporta organizācijās, Robežsargu mācību centra. instruktoru rotas komandieris, Nacionālās aizsardzības akadēmijas katedras vadītājs, Latvijas Universitātes pasniedzējs.

Apbalvojumi: Viestura ordenis, piemiņas zīme par Ministru Padomes sargāšanu barikāžu dienās 1991.gadā.
Ģimenes stāvoklis: precējies, ir pieci bērni.

Vaļasprieks: sporta un robežsardzes arhīva veidošana.


Jevgēnija Pozņaka,
Valsts robežsardzes Galvenās pārvaldes Administratīvās pārvaldes Koordinācijas un sabiedrisko attiecību nodaļas galvenā inspektore
      
25.11.2011.
Jūs esat 06922131 apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 2017.09.19

 

Informācijas pārpublicēšanas gadījumā atsauce uz Valsts robežsardzi obligāta
Copyright © Valsts robežsardze 2007

Galvenā pārvalde, Rūdolfa iela 5, LV 1012.
Tālr. 67075739, 67075617, Fakss: 67075600,
e-pasts: ;