2017. gada 20. septembris
Intervija
 Ieskats atmiņu stāstos

Latvijas brīvvalsts robežsargu bērnu atmiņas par Latvijas brīvvalsts robežsardzi un tās komandieri ģenerāli L.Bolšteinu

Vera_Valtere_Gribaca.gif

  

Vera Valtere-Gribača
Aktrise un kultūras darbiniece, Latvijas brīvvalsts robežsarga, aktiera Ēvalda Valtera dzīvesbiedre.

Es esmu laimīga, atceroties to brīdi, kad mēs ar robežsargu bērniem sākām tikties un braukt uz atceres pasākumiem uz robežu. Bija pilni autobusi, bet, diemžēl tagad mēs paliekam aizvien mazāk un mazāk.

 

 

Nora Skunstiņa
Latvijas brīvvalsts robežsarga meita

Es gribu padalīties savās atmiņas par robežu, jo es tur piedzimu. Es piedzimu Ludzā, Goliševā. Nora_Skunstina.gifMans brālītis arī tur piedzima. Tā ir mana dzimtā vieta. No turienes es trīs gadu vecumā tiku aizvesta.

Un tur atkal es nonācu tikai pēc daudziem gadiem 70.tajos gados... Mēs dziedājām korī un mūsu diriģents Jānis Birze, vecais robežsargs ar vieglo mašīnu mūs izvadāja pa tām vietām. Parādīja - kur kas ir bijis. Tur bija skola, kur mana mamma strādāja par skolotāju. Kur atradās papa kabinets. Jo es to nekad nebūtu uzzinājusi.

Ļoti interesants atgadījums toreiz notika. Mums vienā vietā salūza mašīna. Pretī brauc viens vecāks vīrs ar zirgu. Un es prasu - kur atrodas Kostjugovka? Viņš savukārt mums jautā - ko jūs te tā meklējat? Bet man tanī laikā vēl negribējās teikt, ka esmu robežsarga meita. Jo mans tēvs bija Latvijas brīvvalsts robežsargs. Un tas bija tāds negods tajos laikos... Un es viņam saku, ka mana mamma bija skolotāja. Bija pagājuši 50 gadi. Bet viņš uzreiz saka - Albertīne Janovna? Mežā nejauši satiekam vienu braucēju un viņš atceras manu mammu!

Jā, mēs tur ar brāli piedzimām, bet piedzīvojām tur arī divas nāves...

 Nora_skunstina_tevs_ar_zivi.gif

Foto - mans paps ar to formas cepuri, māsiņa Mirdza un Jānītis ar robežsardzes zivi

Mans paps bija precējies, kad nonāca robežsargos. Viņš bija karavīrs, brīvības cīņu cīnītājs, Lāčplēša ordeņa kavalieris. Un tad, kad viņš demobilizējās 1922.gadā īsu laiku padzīvoja savās mājās „Sniegkalnos", kuras viņam kā Lāčplēša ordeņa kavalierim bija iedotas. Apmēram 11 hektāri zemes netālu pie Daugavpils. Viņam bija četri bērni. Kundze ar bērniem palika dzīvot „Sniegkalnos", bet paps atnāca strādāt uz Goliševu. Viņš bija vada komandieris.

1938.gada Ziemassvētku vakarā, kad robežsargi rīkoja pasākumu, viņa sieva Olga brauca zirga pajūgā uz Goliševu. Pretim brauca motociklists. Zirgs sabijās, satrakojās, izmeta Olgu no kamanām. Un viņa uz vietas bija beigta...

Nu un tad pēc pirmās sievas nāves, tēvs apprecēja manu mammu. Mana mamma tanī laikā strādāja Goliševā par skolotāju. Un tad piedzimām mēs ar brālīti.

Atceros, ka paps vienmēr makšķerēja, zvejoja, arī medīja.

Atceros, ka mums toreiz bija tāds liels brūns telefons ar ģerbonīti. Telefons bija piestiprināts pie koka sienas. Vienreiz paps nav mājās, bet zvana telefons. Brālītis bija vienu gadu par mani vecāks. Tas mudīgi piegrūž beņķīti, paņem klausuli un saka - Velna milti! Laikam jau paps tā kādreiz bija teicis. Es tā skaidri atceros - brālītis neko vairāk nesaka un pēc šiem vārdiem noliek klausuli.

Un pēc 8 gadu dienesta paps atgriežas uz Daugavpils cietoksni uz savu 12. Bauskas kājnieku pulku. Tur viņš arī dienēja līdz boļševiku ienākšanai...

Zigurds_Irbe.gifZigurds Irbe
Latvijas brīvvalsts robežsarga dēls

Esmu dzimis Abrenes apriņķī Linavas pagastā. Tur pēdējos gadus mans tēvs bija Saulriešu kordona sardzes priekšnieks. Tagad tā vieta ir Krievijas pusē. Un es atceros kā man stāstīja, ka kordonu cēluši paši robežsargi. Tur bija tāds dīķis un uz dīķa saliņa. Sestdienās un svētdienās robežsargu orķestris spēlēja. Robežsargi ļoti mākslinieciski bija. Brīvo laiku pavadīja lietderīgi.

Atceros arī, ka mani baidīja, lai es neejot pie dīķa tuvu, jo tur it kā nezvēri visādi dzīvojot...

 Zigurds-Irbe_Berniba.gif
Te es bērnībā tāds suņa lielumā esmu.

1940.gadā Ludvigs Bolšteins deva rīkojumu par to, ka robežsargu ģimenes locekļi tiek evakuēti no pierobežas. Robežsargiem it kā bija dots uzdevums uz robežās noturēties divas stundas. Atceros, kā marta mēnesī vēl sniegs bija. Mēs ar ragavām pārcēlāmies līdz Vecumu stacijai un no Vecumu stacijas tālāk ar vilcienu devāmies uz Gulbeni. Jo Gulbenē dzīvoja mana tēva vecāki.

Aleksandrs Lasinskis
Latvijas brīvvalsts robežsarga dēls. Regīnas Paukštes brālis.

Aleksands_Lasinskis.gifEs personīgi ģenerāli L.Bolšteinu neredzēju. Bet manā atmiņā ir saglabājies, ka ģimenē pastāvīgi dzirdējām sarunas par robežsargu komandieri. Un tas nozīmē, ka pēc gadiem, atjaunojot Latvijas valsti, mēs nebijām aizmirsuši šo vārdu. Un jau atjaunotās Latvijas laikā no pirmās dienas, kad sākām pulcēties kopā, sākām braukt uz Brāļu kapiem uz citām piemiņas vietām, mēs zinājām, kas bija ģenerālis Bolšteins priekš mūsu tēviem.

Un godinot L.Bolšteina vārdu un piemiņu, mēs atceramies arī savus tēvus. Jo ģenerālis bija viņu priekšnieks, viņu pavēlnieks, viņu audzinātājs, kas pastāvīgi rūpējās par to, lai Latvijas robežas būtu apsargātas profesionāli. Rūpējās par to, lai katram robežsargam būtu normāli sadzīves apstākļi. Lai ģimenes būtu visādā ziņā iesaistītas sabiedriskajā dzīvē un darbā. Sadarbībā ar pašvaldībām notika dažādi kursi, kultūras un sporta pasākumi. Visur piedalījās mūsu tēvi un mātes.

Mani tēvs atveda uz robežu uz Jaunlatgali 1929.gada sākumā. Man tad bija pusgadiņš. Tur tad - Kacēnos piedzima man māsa Regīna. Tagad tā nav mūsu teritorija, nav Latvija...

Mēs atceramies tās vietas pārsvarā tikai pēc dokumentiem. Kad bija Dagdas bataljons Indras rota. Tēvs dienēja Kuļbovas kordonā. Pie pašas robežas. Tur bija ezers, kura viena mala piederēja Latvijai, otra Baltkrievijai. Vēl atceros Piedrujas posteņus. Tēvs gan Piedrujā nedienēja. Bet es Piedrujā gāju skolā.

Domājot par robežsargu sadzīves uzlabojumiem, ģenerālis Bolšteins domāja arī par bērniem. Lai varētu iet skolās un dzīvotu tuvāk skolām.

Esam ļoti pateicīgi robežsardzes vadībai, ka mūs neaizmirst, uzaicina uz pasākumiem, kur mēs piedalāmies ar lielu prieku. Cik mums spēks un veselība atļaus, centīsimies arī turpmāk to darīt. Paldies par jūsu rūpēm par mums.

Regīna Paukšte
Latvijas brīvvalsts robežsarga meita. Aleksandrs Lasinska māsa.

Regina_Paukste.gifMaz ko atceros mazo gadu dēļ. Bet tomēr dažas mozaīkas atmiņā atplaiksnās...
Un tagad es atceros brāli. Viņš darbojās vairāk ar slēpēm. Un Daugavas krastā bija zemnieku māja, kurā mēs dzīvojām. Atceros, ka mums bija pateikts, lai gar upes krastu daudz nevazājamies, jo upei pa vidu gāja robeža. Bet mēs ar brāli tā „sašūmējāmies" krasta malā - es sadusmojos, ka tas brālis visur iet, bet es nevaru tik līdzi. Un es paķēru vienu brāļa slēpi un kā laidu! Un tā slēpe, kā šodien atceros, tik līgani iet un iet un iet...Izskrien māte - ko jūs izdarījāt? Tā slēpe faktiski pārslīdēja pāri robežai. Mūs dabiski abus novicoja. Man jau par brāli vairāk trāpījās, jo viņš bija lielāks un gudrāks. Viņš parasti pamanījās laikus aizbēgt, bet es dabūju pērienu.

Un mūsu mamma faktiski arī bija robežsardzes kundze. Jo visur sekoja tēvam - pārbrauca dzīvot no vienas vietas uz citu, sekojot tēva dienesta gaitām.

Atceros, ka robežsargu kundzēm bija ļoti daudz saviesīgu pulciņu un aktivitāšu - kulinārijas, aušanas, rokdarbu kursi. Tēvs nopirka arī šujmašīnu Singer. Un tā šujmašīna man kā relikvija vēl tagad glabājas. Kundzes bija noaudušas arī tautas tērpu brunčus - Zemgales strīpām ar rozītēm.

Vārdu sakot, tādas maziņas epizodes piepilda atmiņu un piepilda arī mūsu dzīvi.

Elvīra Mantrova
Latvijas brīvvalsts robežsarga mazmeita, Regīnas Paukštes meita

Viens ir lasīt stāstus par seniem laikiem, bet otrs ir pašam skatīties fotogrāfijas un klausīties aculiecinieku stāstus - tas it tik sirsnīgi un mīlīgi.Elvira_Mantrova.gif

Īstenībā patriotisms ir tas, kas nāk no savas ģimenes, no savas saprašanas. Un ļoti svarīgi šo patriotisma noti nodot mantiniekiem, kuri to turpinās un nodos tālākajām paaudzēm. Šodien Brāļu kapos es skatījos kā plīvo karogs, kā tiek nolikti ziedi pie kapa un domāju, ka tā, lūk, arī ir robežsardze...

Īsta vērtība ir arī tas, ka mums šodien vēl joprojām ir ģenerāļa mantinieki, īsteni mantinieki, kas dziļi sirdī glabā tā laika atmiņas.Un tas nav tāds vienas dienas vai ik brīža pasākums. Bet gan tradīcija - ilggadējs, sirsnīgs, dziļš darbs, kas apvieno, dod spēku un rada mūsos pārliecību. Un tieši robežsargi it mūsu pamats, mūsu valsts! Jo kas ir cilvēks bez valsts. Visur un visam jābūt robežai. Mūsu mīļie robežsargi, jūs tiešām esat cienīgi mantinieki un mums ir prieks un lepnums par jums! Katru dienu mēs paldies jums nesakām, bet no sirds pie sevis tā domājam.

Un vēl - man par robežsargiem ir tāds priekštats, ka viņi ir tādi ļoti daudzpusīgi attīstīti cilvēki un personības - dzied koros, dejo, lasa dzejoļus, uzstājas TV. Man vienmēr gribās lepoties ar jums.

Edgars Emīls Vismanis
L.Bolšteina vasaras namiņa - muzeja ekspozīcijas turētājs

E_E_Vismanis.gifManam tēvam kādreiz piederēja zeme Imulas un Amulas krastos. Un Ludvigs Bolšteins īrēja šo vasaras namiņu un vasarās te atpūtās. Atceros viņu kā ļoti aktīvu cilvēku, kurš labprāt arī medīja un makšķerēja

Tai tālajā 1936.gadā man bija 6 gadi. Atceros to momentu, kad Ludvigs Bolšteins mani apbalvoja ar 400 gramiem konfekšu papīra tūtiņā. Tā, lūk, vēl līdz šim laikam es jūtos viņa parādnieks...

     

Sagatavoja: Jevgēnija Pozņaka
VRS GP AP Koordinācijas un sabiedrisko attiecību nodaļa
28.06.2013.

Jūs esat 06922121 apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 2017.09.19

 

Informācijas pārpublicēšanas gadījumā atsauce uz Valsts robežsardzi obligāta
Copyright © Valsts robežsardze 2007

Galvenā pārvalde, Rūdolfa iela 5, LV 1012.
Tālr. 67075739, 67075617, Fakss: 67075600,
e-pasts: ;