2017. gada 23. oktobris
Intervija
 Intervija ar Inesi Rijkuri

Vissvarīgākais dzīvē - cilvēcīga attieksme jebkurā situācijā " - intervija ar Inesi Rijkuri - Valsts robežsardzes priekšnieka palīdzi 

Ko darījāt civilajā dzīvē?

Esmu beigusi Rīgas Politehnisko institūtu, kas tagad saucās Tehniskā universitāte, Celtniecības fakultāti. Specialitāte - siltuma un gāzes apgāde. Savā iepriekšējā civilajā dzīvē strādāju projektēšanas institūtā „Lauku projekts". Projektēšanas institūts kādreiz atradās Doma laukumā, tieši pretī Doma baznīcai. Sāku tehniķa amatā un beidzu kā sektora vadītāja. Man bija labs un interesants darbs. Manā padotībā bija 6 cilvēki. Mēs projektējām siltumtīklus, katlu mājas, apkures sistēmas jaunām būvēm, kas bija domātas vairāk lauku teritorijām - padomju saimniecībām, kolhoziem u.c.

Nu, lūk, un tad pēc Latvijas neatkarības atgūšanas lēnām viss tika privatizēts... kolhozi un saimniecības likvidētas un līdz ar to nevienam vairs projektēt neko nevajadzēja. Es institūtā paliku, tā teikt „pēdējais mohikānis" - visi mani darbinieki izklīda kur nu kurais, meklējot citus darbus. Un 1992.gadā es jau biju bez darba.

Kā nokļuvāt robežsardzē?

Institūtā „Lauku projekts" man bija darba kolēģe Gunta Ribakova, kurai man ir jāpateicas par to, ka nokļuvu Robežsardzē. Viņa bija pieteikusies uz izsludināto konkursu sekretāres amatam pie toreizējā robežsardzes komandiera Ivara Redisona un konkursu izturēja. Vispirms jau viņa palīdzēja manam vīram - Andrim Rijkurim nokļūt robežsardzē. Viņš arī beidzis celtniekus. Tad robežsardzes telpas atradās Viļānu ielā. Tajā laikā saimniecības daļas priekšnieks bija Voldemārs Atis. Viļānu ielas ēkas tika apkurinātas no vietējās katlu mājas. Bija nepieciešams sagatavot instrukciju par katlu mājas ekspluatāciju un drošības noteikumiem. Tā mans vīrs ieteica mani un mani pieaicināja kā konsultantu lai sagatavotu instrukciju. Tā es iepazinos ar robežsardzi.

Kad sākāt dienēt robežsardzē?

Pēc tā gadījuma es tā kā sāku domāt, ka varbūt es varētu strādāt robežsardzē, toreiz saucās Robežsargu brigāde. Manas specialitātes robežsardzes štatos nebija un tādus speciālistus arī nevajadzēja. Bet bija vajadzīga lietvede. Un šim amatam mani Gunta arī ieteica.

Sapratu, ka vajadzēs iesaukties dienestā un būs jāvelk mugurā forma. Devos uz Zemgales rajona iesaukšanas punktu. Tur uz mani skatījās „lielām acīm", jo bija izbrīnīti, ka sieviete nāk pieteikties dienestā.

Tad jau Jūs bijāt viena no pirmajām sievietēm, kura iesaucās dienestā?

 Inese_Rijkure_portret_rs.gif
Man liekas, ka jā. Iespējams, ka uz robežas arī pa kādai sievietei bija. Bet Rīgas Zemgales rajona iesaukšanas punktā es biju pirmā.

Un tā 1992.gada 19.novembrī es kļuvu par militārpersonu. Man tika piešķirta dižkareivja pakāpe. Tas bija ļoti krass pagrieziens manā dzīvē. Sākumā man pat parādījās mazvērtības komplekss. Jo iepriekš es pati biju priekšniece, vadīju veselu sektoru. Bet tagad jāstaigā ar dokumentiem, jāreģistrē, jāpienes klāt u.t.t. Bet tam es ātri tiku pāri.

Iepriekšējā darbā man, protams, nācās rakstīt vēstules un citus dokumentus kārtot. Bet dokumentu reģistrēšanu, nomenklatūras sagatavošana un vēl, pie tam, visai robežsardzei, man bija kā balta lapa...Nu un ko es iesāku? Gāju uz lietvedības kursiem mācīties. Priekšstats jau man bija par šo darbu, bet kursi man palīdzēja aptvert konkrētas lietas. Toreiz Robežsargu brigāde bija pie Aizsardzības ministrijas. Braucu uz ministriju un Aizsardzības spēkiem, tur bija tādas ļoti izpalīdzīgas meitenes - lietvedes, kuras man daudz ko pamācīja, atbildēja uz maniem jautājumiem, mums radās labs kontakts.Lēnām iegāju sliedēs, kompleksi pazuda, jo cilvēki bija atsaucīgi un labi.

Cik gadu Jums bija, kad nolēmāt iesaukties dienestā?

Dienestā varēja iesaukt līdz 45 gadiem, bet man tad bija jau 44 gadi.

Spilgtākās atmiņas par tā laika periodu...

Atceros tādu momentu. Redisona k-gam vietnieks bija Viktors Sviklis. Tāds interesants cilvēks bija. Man ar viņu bija ļoti īpatnēja pirmā saskarsme. Es iegāju pie viņa kabinetā, ienesu dokumentus. Viņš man jautā - kas Jūs tāda te būtu? Es saku - ka es tagad lietvedībā strādāju un atnesu Jums papīrus...Skatos viņš man papīrkurvi stumj klāt...Un saka - papīrus jāmet miskastē. Mēs strādājam ar dokumentiem! Bet tādā labdabīgā tonī to pasniedza...Un tad viņš vēl jautāja - kādā ticībā Jūs esat? Es teicu - tā kā man visi senči katoļi, tad es arī jūtos katoļticībai piederīga. Viņš man jautā atkal - un tēvreizi Jūs arī varat noskaitīt? Es pie sevis domāju - Jēziņ, tēvreize man arī tūliņ būs jāskaita...Nu tāds bija tas pirmsākums.

Atmiņā palicis arī brīdis, kad piešķīra seržanta pakāpi. Štāba priekšnieks Jānis Martukāns mūs dresēja ne pa jokam. Mācīja soļošanu, pieiešanu, ziņošanu utt. Bet iemācīja visu kā pienākas, nu kā jau armijā. Svinīgais pasākums notika Aizsardzības ministrijā. Tur piedalījās no visiem spēkiem, jo bija kaut kāds kopīgs svinīgs pasākums. Un mūs īpaši atzīmēja, ka mēs bijām galvastiesu augstāk par pārējiem - stāja, soļošana, ziņošana. Pēc pasākuma Jānis Martukāns pateicās mums par labo sagatavotību. Un tad bija tiešām svētku sajūta! Ar šampanieti un gandarījumu par labi padarītu darbu.

Atceros vienreiz laikam nebiju kaut ko pareizi izdarījusi un toreizējais robežsardzes priekšnieks Jānis Ādamsons man teica - Rijkures kundze, Jums pirmais „ķīniešu" brīdinājums! Man acis kvadrātā, kas tas tāds? Es pārjautāju - cik tādi brīdinājumi var būt? Uz ko viņš man nosauca kaut kādu nenopietnu skaitli...jo tas joks vien tāds esot.

Un vēl gadījums no lietvedes darba atmiņām ar robežsardzes priekšnieku Māri Ābolu, kuru mēs nosaucām par vienas nedēļas priekšnieku. Nu, lūk, es ienesu dokumentus un M.Ābols vēlējās, lai es sēžu klāt, kamēr viņš izskata tos. Es sēžu un skatos, un vēroju kā viņš raksta. Uz ko viņš man saka - Rijkures kundze, Jūs tā neskatieties! Manu parakstu viltot nevar. Es parakstos trijos līmeņos. Es biju tā kā ar ūdeni aplieta...kā cilvēkam tāda doma vispār varēja ienākt prātā...

Kā kļuvāt par robežsardzes priekšnieka palīdzi?

Tā mana karjera turpinājās. Tad 1996.gadā no Liepājas bataljona uz Robežsargu brigādes štābu atnāca Gunārs Dāboliņš. Viņš bija Robežapsardzības pārvaldē. Saskarsme sākās ar to, ka viņš palūdza uzrakstīt dažus dokumentus. Nezin kādēļ viņš mani aicināja to darīt. Nu un tad pēc kāda laika aicināja mani nākt uz Robežapsardzības pārvaldi par lietvedi.

Kad G.Dāboliņu iecēla par Robežapsardzības spēku komandieri, viņš man jautāja - Inese, vai Tu nāksi pie manis par sekretāri? Es teicu - nē, es neiešu par sekretāri. Ja cilvēks vajadzīgs darbam, tad es iešu, ja tikai bildei, tad nē. Un tad mani pieņēma par palīgu. Kopš 1996.gada septembra es strādāju par Robežsardzes priekšnieka palīgu. Dienests turpinājās. Pakāpes auga.

 Inese_rijkure_3.gif
Vai Jūs ikdienā nēsājāt forma tērpu?

Jā, es nēsāju formas tērpu. Pēdējā mana dienesta pakāpe bija kapteinis. Man dienestu pagarināja līdz 55 gadiem. Un tad es turpināju strādāt kā civilpersona.

Bet darba pienākumos nekas jau nemainījās?

Nē, absolūti, pienākumi palika tie paši. Es ar savu laiku nerēķinājos ne tad, ne tagad. Ja vajag palikt ilgāk, tad jāpaliek. Nevar tā kā citi, kā pulkstenis nozvana un pēc manis kaut vai ūdens plūdi...Man ir tāda rakstura īpašība - izteikta pienākuma apziņa. Es nevaru kaut ko pamest pusratā. Esmu audzināta tā, ka iesāktais jāpadara līdz galam.

Un man ir gandarījums par to, ka es te nesēžu tikai tādēļ, ka es te sēžu. Ja es daru, tad es daru. Jo man patīk tas ko es daru un par labi padarīto darbu man ir gandarījums...Man patīk, ja cilvēki ir apmierināti. It sevišķi, ja vēl kāds pasaka „paldies", tad tiešām jūti, ka tu esi vajadzīga.

Cik daudz cilvēku ikdienā Jūs sastopat? Kāda ir Jūsu darba ikdiena?

Ikdienā vairāk jau ir kontakts pa telefonu. Zvana ļoti daudz un dažādi cilvēki. Jāmāk ļoti operatīvi atbildēt un galvenais - jāzina ko atbildēt. Ja zvana un jautā par tādiem jautājumiem, kas neattiecas uz robežsardzes priekšnieku, tad ātri jānoreaģē un zvans jāpāradresē īstajam cilvēkam. Galvenais, lai cilvēks nepaliek bez atbildes. Citreiz piezvana kāds tantuks, kurai ir kāds jautājums saistībā ar robežsardzi un sirds pilna... Es nevaru sausi atbildēt un nomest klausuli. Es viņu uzklausu, nomierinu.

Ir arī gadījumi, kad piezvana kāds kungs un viņam momentā vajadzīgs robežsardzes priekšnieks. Es atvainojos un saku, ka man jāzina ar ko es runāju. Parasti cilvēki paskaidro, bet ir bijuši gadījumi, kad sāk mani audzināt - es tur esmu tāds un tāds.. Nu un tad, mīļais cilvēk! Ja tev vajadzīgs robežsardzes priekšnieks, tad vispirms stādies priekšā un risināsim jautājumu. Uzskata, ka viņš ir tur kaut kur augšā, bet mēs te tādi no zemākiem plauktiem. Es atkal domāju - pašlaik tu esi tas un tas, bet es arī esmu savā vietā un man ir savs darbs. Bet pēc laika viss var mainīties. Un kur tad tu paliksi...tas man dažreiz nāk pie sirds. Bet es neizrādu neko, pildu savus pienākumus un mēģinu atrisināt jautājumus, kas ir manas kompetences ietvaros, lai nav jātraucē ģenerālis ar ikdienas jautājumiem.

Tāda ir mana ikdienas dzīve - jāorientējas pēc situācijas. Viens no maniem pienākumiem ir arī plānot Valsts robežsardzes priekšnieka darba kalendāru - vizītes, sanāksmes, komandējumus, civilpersonu un amatpersonu pieņemšanu, utt. No rīta, aizejot uz darbu, nekad nezini, kā diena ievirzīsies, kādas būs prioritātes un kādi notikumi pavērsies, ar ko vajadzēs kontaktēties un kādus jautājumus risināt un tas viss man ļoti patīk.

 Inese_Rijkure_darbs.gif

Kas, Jūsuprāt, ir galvenais saskarsmē ar cilvēkiem?

Cilvēcīgā attieksme jebkurā gadījumā un situācijā! Kādreiz sevī jāsavalda kāds vārds, jo saproti, ka ne jau tāpat vien zvana. Katram ir sava rūpe, sava sāpe. Jāuzklausa un jācenšas palīdzēt. Ja es nometīšu klausuli vai strupi atbildēšu, jautājums jau netiks atrisināts. Drīzāk būs pretēji. Es cenšos. Kā man tas izdodas, par to jau jāspriež citiem.

Vai izjūtat atšķirību starp jauno robežsardzes paaudzi un robežsargiem, kas dien 15 - 20 gadus? Kas ir kopīgs, kas atšķirīgs?

Kā es saku „tanīs laikos" pagājušajā gadsimtā cilvēkos bija vairāk entuziasma. Jo viss notika pirmsākumos. Viss bija jāsāk no baltas lapas. Cilvēki gāja un darīja, nedomājot, kas man par to būs.

Bet tagad...man pat grūti salīdzināt, jo jaunatne ir ļoti dažāda...bet man liekas, ka tā entuziasma dzirkstīte nav tāda kā agrākos laikos, noplakusi...

Ir jau atsevišķi gadījumi, kad nāk ar iniciatīvu, bet ir arī tādi, kas tikai atsēž savas stundas. Bet varbūt tās ir tikai manas subjektīvās domas?

Vai domājat, ka jauniešos vairāk jāaudzina patriotiskās jūtas?

It kā jā. Bet no otras puses - pašlaik ar vienu entuziasmu cik tālu tiksi... Jo tad jau bija konkrēts mērķis priekšā. Bet tagad vairāk ir ikdiena. Jo lielie un cēlie mērķi jau it kā sasniegti. Toreiz viss no nulles bija jāsāk. Tagad jau daudz kas sasniegts un viss iet tikai uz attīstību. Šodien robežsargs it kā tendēts vairāk uz savu attīstību. Bet katram robežsargam attīstības izaugsme neapšaubāmi vajadzīga. Un katram ir savs personīgais mērķis, kuru viņš grib sasniegt. Tas ir tikai loģiski un pareizi.

Ko Jums iemācīja robežsardze?

Tagad es droši varu teikt, ka manas atmiņas pārsvarā saistās tikai ar robežsardzi. Jo pēc kāda laika, kad jau Latvijā sākās ekonomiskā attīstība, atkal radās pieprasījums pēc projektēšanas darbiem. Un mani aicināja nākt strādāt ar projektiem. Bet es teicu - nē, nē. Mans laiks tajā sfērā jau ir pagājis. Tagad es esmu citā sfērā. Un redzu sevi tikai šeit.
Visi 20 gadi man ir spilgtā atmiņā. Viss negatīvais, protams, aizmirstās un atmiņā paliek tikai pozitīvās emocijas.

Kādreiz jau bija tikai pašu pasākumi. Tagad vairāk attīstās starptautiskā prakse. Atceros savu pirmo pieredzes apmaiņas braucienu uz Somiju, Zviedriju un Dāniju. Mēs vērojām visu ar atplestām mutēm - kā tur viss strauji attīstījās un notika! Visa robežapsardzība un informātika bija tik augstā līmenī. Un uz to mēs vēl tikai gājām. Bet tagad mēs jau to visu arī esam sasnieguši.

Robežsardze man, pirmkārt, iemācīja cilvēcīgo saskarsmi ar cilvēkiem, personībām. Jo iepriekšējā darbā man bija šaurāks cilvēku saskarsmes loks. Bet robežsardzē ikdienā jāsaskaras un jākomunicē ar plašu cilvēku loku no ļoti dažādām sfērām.

Un pret jebkuru cilvēku, kurš atnāk uz pieņemšanu pie ģenerāļa, cenšos izturēties tā, lai viņam rodas pozitīva attieksme pret visu robežsardzi. Arī pārvalžu priekšniekiem zvanot, pirms uzdot konkrētus uzdevumus, cenšos apjautāties par kaut ko personīgu - kā pagājusi diennakts uz robežas, kāds laiks, kāda pašsajūta? Un tas jau cilvēkus atver, pozitīvi noskaņo un iedvesmo. Man šķiet, ka visu teritoriālo pārvalžu priekšnieku attieksme ir ļoti pozitīva.

 Vai Jūsu draugu lokā, atpūtā ārpus robežsardzes arī ir robežsargi?

Jā, protams. Dienēja kādreiz Brigita Selicka, Ilze Sīviņa. Tagad arī tiekamies. Ar Anitu Bogdanovu man jau sen draudzīgs kontakts nodibinājies. Tāpat tiekamies arī ar Ilzi Kauperi un Inesi Bērziņu. Tā kā darbs ir iegājis arī privātajā dzīvē. Un saskarsme nav beigusies, bet turpinās vēl arvien. Kad uz ielas satieku kādu bijušo robežsargu, nekad nepaeju vienkārši garām. Vienmēr sasveicināmies un pārmijam dažus vārdus.

 Inese_rijkure_1.gif Inese_Rijkure_2.gif

Ko darāt no darba brīvajā laikā?

Vasarā, protams, vissvarīgākā man ir dārza dzīve. Man netālu no Rīgas ir vasarnīca, kur es kā maija mēnesī aizbraucu, tā reāli tikai septembrī esmu atpakaļ Rīgā. Un tas jau paņem daudz laika. Tur man ir gan puķes, gan iekopts dārziņš, lai nav pēc katras dilles uz Rīgu jābrauc. Man patīk zeme, īpaši, kad es rušinos pa dobēm ar plikām rokām bez cimdiem. Tā saskarsme ar zemi, man liekas, visu negatīvo, kas manī sakrājas, atņem. Pēc tam ir tāda forša sajūta - tu jūties tīrs un šķīstīts... Esmu dzimusi „vērša" zīmē un vērsis jau ir zemes stihija. Zemes darbi man patīk, bet tam nav jābūt slogam. Drīzāk atpūtai. Patīk, ka viss ir sakārtots, zālīte nopļauta un, ja kāds vēl atbrauc ciemos, tad ir svētku sajūta. Man dārzs rada tikai pozitīvas emocijas.

Vai Jums ir kāds sapnis, ko varat mums atklāt?

Ļoti gribētu ceļot. Bet tam vajadzīgi līdzekļi, kā arī brīvs laiks. Eiropu jau esam šur tur izbraukājuši, bet gribās kaut kur uz eksotiskākām valstīm aizbraukt.

Vienīgais tālākais ceļojums, kur es emu bijusi ir Austrālija. Tas notika 1989.gadā, kad tikko pavērās dzelzs aizkars uz ārpasauli. Andrim un arī man Austrālijā dzīvoja radi. Un tā mēs aizlidojām. Jo ar radiem mēs sarakstījāmies, un tad viņi mums atsūtīja izsaukumu-aicinājumu. Un viss tik gludi aizgāja, ka diezgan drīz arī devāmies tālajā ceļojumā. Atceros, ka vajadzēja uz Maskavu braukt pakaļ vīzām. Austrālijā bijām ziemā. Fantastiski! Cita pasaule! Izkāpām no lidmašīnas ārā un mums pavērās cita pasaule - subtropisks zaļš gaiss ar ozonu un hlorofilu! Nodzīvojām tur divus mēnešus. Bet tās emocijas vēl tagad atceros.

Paldies par interviju un lai Jūsu sapnis piepildās!


Interviju sagatavoja: Jevgēnija Pozņaka
VRS GP AP Koordinācijas un sabiedrisko attiecību nodaļa
03.08.2012.
Jūs esat 07548314 apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 2017.10.23

 

Informācijas pārpublicēšanas gadījumā atsauce uz Valsts robežsardzi obligāta
Copyright © Valsts robežsardze 2007

Galvenā pārvalde, Rūdolfa iela 5, LV 1012.
Tālr. 67075739, 67075617, Fakss: 67075600,
e-pasts: ;