2017. gada 28. jūnijs
Intervija
 Intervija ar robežsargu ģimeni - Inesi un Dzintaru Salakiem

Intervija ar Inesi un Dzintaru Salakiem 31.07.2014.

 

Intervija ar robežsargu ģimeni - Inesi un Dzintaru Salakiem



 

 

Majors Dzintars Salaks - VRS Viļakas pārvaldes Bērziņu robežapsardzības nodaļas priekšnieks

Majore Inese Salaka - VRS Viļakas pārvaldes Viļakas II kategorijas dienesta Alūksnes II kategorijas nodaļas priekšniece

Dzintar, pastāsti par sevi - kur esi dzimis, audzis, mācījies?

Dzintars
Esmu alūksnietis. Mācījos Alūksnes vidusskolā. Pēc tam devos dienēt armijā un, atgriežoties, sāku studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātē (tad vēl akadēmijā).

Kur dienēji?

Dzintars
Dienēju Vācijā, Magdeburgā, Desanta pārtransportēšanas karaspēka daļā. Biju vada komandiera vietnieks. Dienests bija samērā viegls, jo dienestam armijā gatavoju sevi es pats. Biju labā fiziskajā formā, un desantnieka gaitām tas lieti noderēja visās jomās un tā laika apstākļiem. Atbildu ieņemamajam amatam. Palīdzēja arī līdzīga daba, ko neteiktu par laika apstākļiem ziemā, jo stāvot ierindā - 5 grādos uniformā, sajūtas bij kā pie mūsu - 15 grādiem. Klimats mitrs. Tomēr ziema laikam ir mans mīļākais gadalaiks. Dienesta vieta bija blakus Elbai, kurā peldēju, lai izglābtu dienesta biedru no citu karavīru neveiksmīgajiem jociņiem...

Intervija ar Inesi un Dzintaru Salakiem 31.07.2014.

Tas kaut kādā veidā ietekmēja arī manu turpmāko dienestu robežsardzē. Bija 1989.gads un Padomju armijas spēkus sāka izvest no Vācijas. Un jau savus pēdējos 3 dienesta mēnešus es nodienēju Moldāvijā, vadot rotu, jo virsnieki bija aizņemti ar jauno dzīves vietu meklējumiem. Šajā laikā bija jūtama kopējā politisko pārmaiņu vēsma arī attiecībā uz Baltijas valstīm. To varēja jau pamazām just, vēl dienot armijā.

Intervija ar Inesi un Dzintaru Salakiem 31.07.2014.

1990.gadā sāku studēt Jelgavā Lauksaimniecības akadēmijā specialitātē - automobiļu saimniecība. Šajā kursā uzņēma 25 studentus reizi divos gados. Pēc absolvēšanas jaunie inženieri varēja strādāt automobiļu saimniecībās - autokombinātos, jo īpaši servisos u.c. Jau studiju laikā apprecējos ar Inesi, izveidoju ģimeni. Inese mani pavadīja armijā un sagaidīja no tās. Šis fakts priekš manis bija ļoti būtisks, zinot armijas biedru drūmo pieredzi, kad draudzenes nesagaida no armijas. Es divus gadus nomācījos klātienē un tad pārgāju uz neklātieni, jo man bija jārūpējas par jaunizveidoto ģimeni. Tā sāku dienēt robežsardzē.

Jau mācoties akadēmijā, mēs kā studenti piedalījāmies 1991.gada janvāra Barikāžu notikumos Rīgā Doma laukumā un Zaķusalā pie televīzijas torņa. Līdz ar to, mēs jau tad piedalījāmies valsts aizsardzības procesa veidošanās sākumstadijā.

Ko Inese darīja Barikāžu laikā?

Inese
Tad es vēl dzīvoju civilo dzīvi. Esmu strādājusi dažādus darbus dažādos amatos. Esmu bijusi lietvede, ekonomiste, banku speciāliste. Mēs ar Dzintaru bijām pazīstami jau kopš 1987.gada. Un 1991.gadā mēs apprecējāmies. Kad Dzintars sāka dienestu robežsardzē, es auklēju un audzināju mūsu bērnus.

Intervija ar Inesi un Dzintaru Salakiem 31.07.2014. 

Laikā, kad biju kopā ar saviem bērniem, es centos sevi arī pilnveidot - iestājos un pabeidzu Banku koledžu.

Dzintars
Uz to brīdi, kad Inese atnāca uz Robežsardzi, es jau biju nodienējis 10 gadus.

Kā Tu pats atnāci uz Robežsardzi?

Dzintars
1992.gada 2.martā uzsāku dienestu Ventspilī Vārves mācību centrā. Tur es izgāju mēneša kursus. Mēs bijām otrais iesaukums. Bija satraukuma pilns laiks. OMON vēl siroja. Es pieteicos Vārves mācību centra apsardzei . Bijām divdesmit puiši, kuriem pirmajiem izsniedza formas un ieročus. Izvēlējāmies aizsardzības pozīcijas laikā, kad citi apmācāmie atpūtās. Bet bija skaidri saprotams, ka izveidoto vienību, apmācāmos un tās vadību respektēja, līdz ar to problēmas neradās. Tajā laikā par štāba priekšnieku dienēja pašreizējais Viļakas pārvaldes priekšnieks Guntars Kamenskis, kura vadībā arī dienu šodien. 1992. gada 10.aprīlī mēs nodevām zvērestu un jau pēc sadales es nokļuvu 2.Viļakas Robežsardzes bataljonā Liepnas rotā.

Intervija ar Inesi un Dzintaru Salakiem 31.07.2014.

Kas notika ar mācībām?

Dzintars
Intervija ar Inesi un Dzintaru Salakiem 31.07.2014.Kopumā es Lauksaimniecības akadēmijā nomācījos 4 gadus no pieciem. Bet nāca tā saucamie komerclaiki, mainījās valsts struktūra un mūsu apgūstamā specialitāte tajā brīdī jau nebija aktuāla. Viss apgriezās ar kājām gaisā - servisi iepriekš bija ekskluzīvi, bet tagad tie saradās katrā garāžā. Lauksaimniecībai arī noteica savas perspektīvas.

Dienot robežsardzē, man piedāvāja uzsākt mācības Valsts robežsardzes koledžā Policijas akadēmijā. Tur es pabeidzu I līmeņa augstāko izglītību, iegūstot jaunākā virsnieka specialitāti un arī II līmeņa profesionālo augstāko izglītību Tiesību zinātnēs, iegūstot jurista kvalifikāciju. Uzskatu, ka tanī laikā Policijas akadēmija deva labu profesionālo sagatavotību, jo pasniedzēji bija arī ļoti labi praktiķi.

Esmu pateicīgs robežsardzei par sniegto iespēju mācīties un pilnveidot sevi dažādos kursos, var teikt, ka esmu piedalījies visās robežsardzes organizētajās apmācībās un atbalstījis ar savu pieredzi, kur bija nepieciešama mana kompetence un pieredze.

Kāds bija dienesta sākums?

Dzintars
Pašlaik, vadot Viļakas pārvaldes Bērziņu robežapsardzības nodaļas kolektīvu un katru dienu, nu jau 9 gadus, es redzu un vēroju kā mainās tieši šī vieta, kur es 22 gadus atpakaļ esmu uzsācis savu dienestu Robežsardzē.

Šeit ir ēka un tā pati aka, teritorija, tikai, protams, vagoniņa vietā ir moderns un mūsdienu prasībām atbilstošs robežapsardzības objekts.

Pirmsākumā tapa postenis, kuru mēs izveidojām trijatā. Uz to posteņa vietu mūs aizveda pulkvedis Jānis Āboliņš kopā ar Centi Zadumovu. Ņemot vērā to, ka Āboliņa kungam Liepna ir dzimtā vieta, tad viņam bija skaidrība, kur tieši jāizvieto postenis. Ņēmām cirvjus un zāģus, nocirtām ceļa malā pāris alkšņus, uz kuriem uzbrauca automašīna GAZ 66 ar tā laika ekipējumu un tāda bija mūsu pirmā posteņa vieta.

Kāds bija dots pirmais uzdevums?

Mūsu uzdevums bija izvietot uz autoceļa robežsardzes objektu, lai varētu uzsākt iebraucošo un izbraucošo automašīnu kontroli, kur galvenokārt pārvietojās vietējie iedzīvotāji un pasažieru autobuss Pleskava-Alūksne. Tādā veidā tika uzsākta transportlīdzekļu un personu kontrole uz autoceļa.

1993.gada septembrī šo posteni kustībai slēdza, jo jau tika izveidots postenis uz ceļa Pededze - Lauri. Pašlaik tas ir Pededzes robežkontroles punkts.

Kur jūs mācījāties praktiskām darbībām, kā zinājāt kas jābauda, kur guvāt pieredzi?

Dzintars
Uzskatu, ka uz to brīdi katrs cilvēks bija ļoti atbildīgs un mācēja uztvert galveno savā jomā, nepieciešamo pieredzi gūstot tieši praksē. Neiztika arī bez normatīvo dokumentu sagataves. Tika gatavoti priekšraksti normatīvo dokumentu bāzei vai instrukcijas tieši no praktiskās pieredzes, no praktiskā viedokļa.

Nācās piedalīties Robežsardzes veidošanas procesos, kad tika izzināta pozitīvā pieredze un sniegti priekšlikumi konkrētā darba pilnveidošanai. Tas nostiprināja konkrēto paņēmienu praksi. Starp struktūrvienībām tika organizēti ļoti lietderīgi pieredzes apmaiņas braucieni un sapulces, kuru laikā tika pārņemta labākā prakse. Un arī šobrīd tas notiek.

Kādā pakāpē uzsāki dienestu Robežsardzē?

Dzintars
Virsseržanta pakāpē. Pakāpi pielīdzināja armijas pakāpei.

Inese, kā Tu nokļuvi Robežsardzē?

Inese
Dienestā Robežsardzē iestājos 2001.gadā. Vīrs bija man tāds pozitīvais paraugs vai labais tēls, kam sekot, un tas bija viens no momentiem, kāpēc es arī nolēmu stāties dienestā. Un otrs moments bija tas, ka es sapratu, ka dzīvē un darbā vēlos stabilitāti, vēlos realizēt savas esošās prasmes, kā arī vēlos izaugsmes iespējas.

Uz to brīdi, kad es sāku strādāt man jau bija 30 gadi un bija uzkrāta zināma dzīves pieredze, bija iegūta augstākā izglītība, kā arī bija divi bērni. Un, īstenībā, darbs jaunā sfērā un jaunā struktūrā manī viesa lielas cerības un nākotnes iespējas. Jo, kas gan cilvēka dzīvē var būt nozīmīgāks vai vērtīgāks par to, kā strādāt savas valsts labā, būt noderīgam savai valstij un kalpot tai.

Kur Tu pieteicies dienestā?

Inese
Bija tā, ka ģimenē neviens nezināja, ka es taisos pieteikties dienestā Robežsardzē. Es to pateicu tikai tad, kad jau biju iesniegusi dokumentus Valmieras pārvaldē. Mēs ar draudzeni pieteicāmies divatā. Es tiku uzņemta, bet draudzene, diemžēl, netika, jo bija noteikts auguma kritērijs. Draudzene izrādījās par „īsu" dienestam.

Kā sākās pats dienests? Kas bija jādara?

Inese
Vienu mēnesi mācījos Rēzeknē Robežsargu skolā. Stažēšanās laikā tiku nozīmēta uz Veclaicenes robežkontroles punktu. Mugurā mums stažieriem bija tā saucamās „dāņu" lauka formas. Mēs gājām patruļās un norīkojumos. Veicām zaļās robežas apsekošanu, kā arī personu un transportlīdzekļu dokumentu pārbaudi.

Tā es nostaigāju pa zaļo robežu kopumā kādus četrus mēnešus. Sākumā bija norīkojumā pa zaļo robežu jānoiet līdz pat 20 km dienā. Priekš manis tas īpašas grūtības nesagādāja, jo man bija laba iepriekšējā fiziskā sagatavotība. Esmu beigusi sporta skolu, trenējusies vieglatlētikā.

Cik lieli bērni tobrīd bija?

Inese
Dēlam Rihardam bija 9 gadi, bet meitai Annai Marijai - 6 gadi.

Intervija ar Inesi un Dzintaru Salakiem 31.07.2014.

Vai vīra padoms nāca par labu?

Inese
Jā, protams, vīra padoms visur sekoja man līdzi. Es bez tā vienkārši nevarēju, un man tas palīdzēja dienesta gaitās visur un vienmēr. Un īstenībā vīrs man vienmēr ir teicis - tu to vari un tas ir tavos spēkos. Viņš mani vienmēr ir motivējis.

Dzintars
Un pats interesantākais ir tas, ka Inese pēc maniem 10 nodienētiem gadiem neilgi pēc tā, kad nedaudz jau bija pastrādājusi robežsardzē, man pateica - nu beidzot es tevi saprotu!

Kur turpināji dienestu?

Inese
Pēc stažēšanās turpināju dienestu jaunākā inspektora amatā virsseržanta pakāpē sākumā Veclaicenes nodaļā, vēlāk Veclaicenes robežkontroles punktā. Pildīju maiņas vecākās pienākumus un organizēju dienestu.

Esot dienestā, pabeidzu Banku augstskolu un ieguvu bakalaura grādu Banku zinību specialitātē un ekonomista augstāko profesionālo izglītību. Tad 2008.gadā es pabeidzu Daugavpils universitātes Sabiedrības un iestāžu vadības fakultāti, kur ieguvu maģistra grādu. Un, paralēli tam, 2007.gadā es uzsāku mācības Valsts robežsardzes koledžā un, to absolvējot, ieguvu jaunākā virsnieka kvalifikāciju.

Intervija ar Inesi un Dzintaru Salakiem 31.07.2014.Intervija ar Inesi un Dzintaru Salakiem 31.07.2014.Intervija ar Inesi un Dzintaru Salakiem 31.07.2014.

Kas jums palīdzēja bērnus audzināt, kamēr abi dienējāt un mācījāties?

Inese
Principā, mēs centāmies paši tikt galā. Bet, protams, mums palīdzēja vecāki. Un, tā kā man bija maiņu darbs, tad es tomēr vairāk biju ar bērniem kopā.

Dzintars
Kā man teica viens priekšnieks - kamēr Robežsardzē dienēsi, tikmēr tavi bērni izaugs. Galvenais, lai izaug par krietniem cilvēkiem un tur visa panākumi ir tiešām Ineses.

Dzintar, kā un kur turpinājās Tavs dienests?

Dzintars
Principā jau pašā dienesta sākumā man bija izvēle kur dienēt - Valmieras vai Viļakas pārvaldē. Tā kā manas mammas saknes bija no Latgales, tad es tomēr izvēlējos Viļakas pārvaldi.

Un tā mana kopējā dienesta pieredze uz doto brīdi visi 23 gadi ir pagājuši Viļakas pārvaldē. Esmu izgājis visus iespējamos norīkojumus. Sākumā biju inspektora amatā, darbs maiņās, kuras bija pa 24 stundām, vēlāk pa 12 stundām. Darba pienākumi paplašinājās un bija liela darba slodze. Bija laiks, kad divus mēnešus strādājām Pededzes RKP pa divām diennaktīm uz maiņām ar Jāni Urtānu - divas diennaktis es, divas viņš. Ar laiku nācās uzņemties dalību Pededzes, Punduru, Bērziņu robežapsardzības nodaļu vadībā, bija arī norīkojumi Viļakas pārvaldes operatīvās vadības nodaļā.

Intervija ar Inesi un Dzintaru Salakiem 31.07.2014.

Pirmais ar ko es saskāros, esot vadībā, bija dokumentācijas kārtošana. Un kas man Robežsardzē vienmēr ir paticis, ka praktiski pirmie Ministru kabineta noteikumi vai rīkojumi, kuri tika pieņemti Saeimā, visi nāca caur mums. Mēs sniedzām savus priekšlikumus normatīvajiem aktiem caur robežsardzes vadību. Līdz ar to izveidojās noteikti dokumentācijas kārtošanas parametri attiecīgi transportlīdzekļu robežšķērsošanai un personu robežšķērsošanai.

Cik gadus dieni pēdējā dienesta vietā Bērziņu RSN?

Dzintars
Bērziņu robežapsardzības nodaļā dienu 9 gadus.

Kā Jūs varētu raksturot kolektīvus, kuros nācies dienēt?

Dzintars
Var teikt, ka ir nācies vadīt pat daudznacionālus kolektīvus. Vēl dienot armijā, nācās saskarties ar dažādu cilvēku mentalitātēm. Mācoties gan Jelgavā, gan koledžā biju grupas vecākais. Tā pieredze palīdzēja arī dienot uz robežas, mācījos izprast cilvēku attiecības un vajadzības. Vienmēr jācenšas un jāmāk ar cilvēkiem atrast kopējo valodu, jo mums ir uzstādīti mērķi un uzdevumi, kurus kopā jāpilda. Ambīcijām šeit vietas nav. Un to es nekad arī neesmu pieļāvis. Izsakos skaidri, saprotami un, ja nepieciešams, palīdzu atsijāt graudus no pelavām. Mans kolektīvs neļaus samelot, apstiprinot manus vārdus, ka robežsardze nav tā vieta, kur pelnīt naudu, mums ir citi uzdevumi un citas vērtības ,,Valsts aizsardzība", pēc kurām arī jāvadās.

Māka saprasties ar cilvēkiem droši vien ieaudzināta jau no bērnības. Pastāstiet par saviem vecākiem.

Dzintars
Savus vecākus varu raksturot kā ļoti stabilus un noturīgus cilvēkus. Par to liecina tas, ka viņi ilgus gadus ir nostrādājuši vienā arodā.

Intervija ar Inesi un Dzintaru Salakiem 31.07.2014.

Tēvs - Bruno strādāja celtniecībā. Bija elektromontieris un nostrādāja šajā profesijā vienā darba vietā 40 gadus. Mamma - Lidija, pēc izglītības ir agronome. Un arī viņa visu savu mūžu nostrādājusi lauksaimniecībā vienā darba vietā. Šogad, 23.augustā viņi svinēs zelta kāzas.

Inese
Mana mamma Gunta ir šuvēja. Tētis Māris bija šoferis. Mammīte ir ļoti gaišs cilvēks. Tā sirsnība man noteikti nāk no viņas un tās komunikācijas prasmes arī. Bet intelekts, pieļauju, ka nāk no manas vecāsmātes, kura bija skolotāja. Dažreiz man pat draugi saka - nu tu jau runā kā pedagogs!

Dzintar, kā palīdzēji Inesei izprast dienesta būtību?

Dzintars
Inese dažādas izglītības jomas ir apguvusi daudz ātrāk. To pierāda arī Ineses dienesta karjeras attīstība. Mēs pašlaik dienam vienlīdzīgos amatos, kaut gan viņa sākusi dienēt 10 gadus par mani vēlāk.

Protams, iesākumā es viņai palīdzēju izprast konkrēto robežsardzes uzdevumu būtību. Palīdzēju apgūt iemaņas uzdevumu un izvirzīto mērķu apguvei. Bet, nu jau pašai ļoti liela dienesta pieredze un dažos jautājumos viņai jau ir lielāka pieredze par mani. Piemēram, imigrācijas jautājumos. Šajā jomā es varu paļauties tikai uz viņu un zinu, ka viss būs vislabākajā kartībā.

Inese, ko Tu dari pašlaik?

Inese
Pašlaik es dienu Robežsardzes Viļakas pārvaldē Viļakas II kategorijas dienesta Alūksnes II kategorijas nodaļā. Esmu nodaļas priekšniece. Manā nodaļā dien 6 cilvēki.

Kāds ir Tavs dienests? Pastāsti, kas Tev ikdienā jādara?

Inese
Ikdienā organizēju un vadu dienestu nodaļā, sadarbojos ar citu iestāžu vadītājiem un savas kompetences ietvaros ar Igaunijas Republikas robežpolicijas amatpersonām, veicot Latvijas Republikas - Igaunijas Republikas pilnvarotā pārstāvja palīga pienākumus. Veicu riska analīzi, t.i. izvērtēju iepriekš saņemto informāciju no norīkojumiem, no kaimiņstruktūrvienībām, informāciju no masu medijiem, publiskiem avotiem, lai varētu laicīgi paredzēt situācijas un profesionāli reaģēt uz visu to, kas varētu ietekmēt mūsu darbu. Jo mums jābūt reaģēt spējīgiem un mums jābūt jau iepriekš gataviem situācijām, kuras varētu izveidoties laikā, kad mēs veicam savus dienesta pienākumus.

Uz doto brīdi ir aktualizējies patvēruma meklētāju un nelegālo imigrantu risks, kas rada jaunas situācijas, kurām jāmeklē pareizākais un optimālākais risinājums, un tā rodas arī jauna pieredze.

Pastāsti par savu izaugsmi.

Inese
Šajā ziņā esmu ļoti pateicīga robežsardzei par dotajām iespējām apgūt angļu valodu un franču valodas pamatus, kas man ļoti noder šobrīd manā patreizējā darbā. Un arī par iespēju piedalīties FRONTEX organizētajos pasākumos. Tā ir neatsverama starptautiska pieredze. Jo to, ko mēs gūstam no cilvēkiem, apmainoties ar savstarpējo pieredzi, to mēs nevaram izlasīt nevienā normatīvajā aktā un nevienā literatūrā. Tā tiešām ir visvērtīgākā pieredze, ko es cenšos iegūt, izmantot un pielietot darbā.

Intervija ar Inesi un Dzintaru Salakiem 31.07.2014.

Vai ir bijis kāds gadījums dienestā, kad noderēja franču valodas zināšanas?

Inese
Jā, ir bijuši tādi gadījumi. Piemēram, pagājušo gadu bija nelegālie robežpārkāpēji no Alžīrijas. Veicot noteiktās pirmatnējās aizturēšanas darbības ar šiem nelegāļiem varēja sazināties tikai franču valodā.

Kāda pieredze pašlaik Tev vairāk noder - civilā vai militārā?

Inese
Es domāju, ka tas viss ir kopā. Tas ir kā papildinājums vai turpinājums manai civilajai dzīves pieredzei. Saskarsmē ar cilvēkiem ir ļoti būtiska mūsu pašu cilvēciskā pieeja, ir jābūt cilvēkmīlestībai, lai tu saprastu otru cilvēku.

Kad veicu aizturēto intervijas, es vienmēr atceros to, ka man pretī sēž cilvēks. Tas ir pirmais un svarīgākais moments. Pozitīvā gaisotnē tu vienmēr no cilvēka varēsi iegūt vairāk atklātas un patiesas informācijas un cilvēks būs daudz pretimnākošāks.

Jo, kā mēs zinām - viss mums tomēr nāk caur sajūtām. Un, lai mēs atsvaidzinātu atmiņu, vai lai secīgi saliktu notikumus, cilvēkam, pirmkārt, jārada šī pozitīvā atmosfēra, jārada pozitīvais noskaņojums. Tad arī iegūstam cilvēka uzticību un nepieciešamo informāciju. Šo es arī esmu FRONTEX apmeklējumos iemācījusies.

Šī māka radīt pozitīvo atmosfēru nāk no civilās dzīves, no ģimenes, no radiem, no saskarsmes ar draugiem. Plus papildus zināšanas no psiholoģijas, filozofijas un, protams, arī no dienesta dzīves.

Pastāstiet par jūsu bērniem. Droši vien, kamēr jūs dienat, bērni jau kļuvuši par pieaugušiem cilvēkiem?

Dzintars
Kamēr es dienēju bērnus audzināja Inese. Bet kad bērni sasniedza pusaudžu un tīņu vecumu, tad jau mēs abi dienējām un abi vienlīdz audzinājām. Un Robežsardze jau arī bijā tā, kas ielika pamatus bērnu audzināšanā. Jo tev vienmēr jābūt formā. Tev vienmēr jābūt norunātajā laikā un vietā. Nav vārda „negribu" ir vārds „vajag" un tātad ir jāizdara. Mūsu piemērs bērniem ir devis savu rūdījumu.

Par ko jūs viņus esat izaudzinājuši? Ko bērni dara?

Inese
Rihards, tāpat kā savulaik tētis, mācās Lauksaimniecības universitātē Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultātes 3.kursā.

Dzintars
Viņa centību pierāda tas, ka pašlaik viņš mācās budžeta grupā. Kaut gan sākumā netika budžeta grupā. Viņam labi padodas matemātika. Bet, pirmajā kursā, palīdzot risināt uzdevumus vispirms visai grupai, pats sev kavēja iekļūšanu budžeta grupā.

Inese
Anniņa mācās stila un modes vidusskolā.

Inese
Rihards ir 2010.gada Alūksnes misters - Malienas ziņu skatītāju simpātija 2010 un 2013.gada Jelgavas misters - Misters simpātija Jelgava 2013.

Dzintars
Ļoti aizrautīgi spēlē hokeju. Viņš piedalījās hokeja kluba „Alūksne" dibināšanā, bija viens no iniciatoriem un ir kluba valdes loceklis. Un brīvā laikā palīdz tētim saimniecībā.

Un ko jūs darāt brīvajā laikā? No dienesta brīvajā laikā?

Dzintars
Teiksim tā, brīvā Latvijas Republika ir radījusi iespēju atgūt senču īpašumu tās vēsturiskajā formā. Un brīvajā laikā nopietni strādājam pie savas lauksaimniecības attīstības. Audzējam aitas. Uz doto brīdi ganāmpulks ir 200 aitas. Šodien siens kalst, rīt jāvāc. Tas, protams, notiek, pateicoties vecāku un dēla atbalstam un, vispār, pateicoties ģimenes atbalstam. Visi kopā tiekam ar darbiem galā un tas nemaz neliekas tik nepadarāms darbs. Bija iespēja uzrakstīt arī projektus, kas nodrošināja finansējumu pamatlīdzekļu iegādei.

Bet tas atkal ir darbs? Kā atpūšaties?

Inese
Cik es atceros, jau no tā laika, kad bērni vēl bija mazi, mums ir izveidojusies tradīcija kopā kaut kur aizbraukt, kopā svinēt svētkus latviskā garā. Dēls ir dzimis 1.janvārī. Tāpēc arī svētkos mēs cenšamies kaut kur pabūt. Esam kopā braukuši īsajās brīvdienās uz Stokholmu. Vasarā ar ģimeni braucām uz Ventspili.

Un Robežsardzes Sporta spēles mums arī jau ir kā ģimenes kopā būšanas tradīcija. Mēs katru gadu piedalāmies kopā ar bērniem. Viņiem tas ļoti patīk. Un viņi vienmēr bijuši aktīvi līdzdalībnieki, kā arī aktīvs atbalsts Viļakas pārvaldei.

Jūsu katra un abu kopā ieteikums robežsargiem un robežsargu ģimenēm.

Dzintars
Jaunajiem vai topošajiem robežsargiem, izvēloties robežsarga profesiju, ieteiktu painteresēties un tuvāk iepazīties ar tās vēsturi, lai sajustu tās sākumu un nepazaudētu saknes. Kā arī izvērtēt tos vēsturiskos notikumus, kuri attīstījušies laika gaitā.

Robežsardze ir kā iestādīts koks, kurš aug, veģetē, nostiprinās saknēs un izplešas zaros. Tā arī mēs iekļaujamies sabiedrībā, sniedzam atbalstu un esam nepārtrauktā mijiedarbībā ar citiem.

Inese
Pasmeliet šīs vērtības, iznesiet tās un turpiniet to pilnveidošanu. Nebaidieties no izaicinājumiem, apgūstiet jaunas zināšanas un prasmes. Nebaidieties jautāt, jo mēs vienmēr varam palīdzēt ar padomu, ar atbalstu. Būsim par savas valsts īstiem patriotiem un sargāsim savu neatkarību kopā!

Abu novēlējums

Sargājiet dzimteni, cieniet vecākus, mīliet bērnus un būsiet tik pat laimīgi kā MĒS!!!!

Paldies par interviju. Lai jūsu ieteikumi un novēlējumi tiek sadzirdēti!


31.07.2014.

Interviju sagatavoja: Jevgēnija Pozņaka
VRS GP AP Koordinācijas un sabiedrisko attiecību nodaļa

 

Jūs esat 05626024 apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 2017.06.27

 

Informācijas pārpublicēšanas gadījumā atsauce uz Valsts robežsardzi obligāta
Copyright © Valsts robežsardze 2007

Galvenā pārvalde, Rūdolfa iela 5, LV 1012.
Tālr. 67075617, 67075739, Fakss: 67075600,
e-pasts: ;