2017. gada 26. jūlijs
Intervija
 Intervija ar robežsargu ģimeni - Gunāru un Kristīni Abrickiem

Intervija ar abricku ģimeni

 

 

 

 

 

Intervija ar robežsargu ģimeni - Gunāru un Kristīni Abrickiem



 

 

Gunārs Abrickis - kapteinis, Viļakas pārvaldes Lavošnieku robežapsardzības nodaļas priekšnieks

Kristīne Abricka - kaprāle, Viļakas pārvaldes Punduru robežapsardzības nodaļas inspektore (kinoloģe)

„Manī acīmredzot rit vectēva asinis..."

„Dažkārt man jautā, kas dienestā ir viegli, kas - sagādā grūtības? Grūti ir nepazaudēt iegūto uzticību, jo priekšā arvien stāv jauni mērķi un izaicinājumi. Viegli, kad dienesta personāls un ģimene tevi saprot un atbalsta, ar ko man ļoti paveicies," 21 darba gadu Valsts robežsardzē raksturo Viļakas pārvaldes Lavošnieku robežapsardzības nodaļas priekšnieks kapteinis Gunārs Abrickis.

 g.abrickis_10.gif

Šogad novembrī Valsts robežsardze svinēs pastāvēšanas 95.gadadienu, atminoties piedzīvotos uzplaukuma gadus, nelūgtu kungu uzspiestās varas važas, robežsardzes likvidāciju un valsts robežu otrreizēju atjaunošanu. Notikumiem bagātu darba mūžu aizvada arī G.Abrickis, kurš dienesta pienākumus robežsardzē pilda kopš Latvijas otrās brīvvalsts pirmsākumiem un glabā atmiņas par savu vectēvu Jezupu Abricki, kuram liktenis lēma savas dzimtās zemes robežas sargāt Otrā pasaules kara priekšvakarā, piedzīvot traģiskos notikumus Masļenkos, nokļūt gūstā un doties trimdā uz svešām zemēm.

Valsts robežsardzei - 95 gadi. Ilgs mūžs?

-Gadi patiešām aizrit nemanot un, atskatoties cilvēces vēsturē, tas nemaz nav tik daudz. No otras puses, 95 gadi ir ražens cilvēka mūžs un jau pēc pieciem gadiem būs pagājis gadsimts, kopš sākās Latvijas valsts robežu apsardzība. Pats dienestu robežsardzē pēc brīvprātības principa uzsāku neilgi pēc Latvijas Republikas atjaunošanas - 1993.gada 10.septembrī. Daudz piedzīvots, izturēts un pieredzēts.

 g.abrickis_3.gif

Dienests robežsardzē Jūsu dzīvē ieņem nozīmīgu lomu.

g.abrickis_2.gif

-Kopā ar dienestu padomju armijā lielākā darba dzīves daļa pavadīta uzplečos. Mana dzimtā vieta ir Kārsavas novada Salnavas pagasts. Skolas gaitas uzsāku Kārsavas vidusskolā un absolvēju astoņgadīgo skolu. Turpinājumā nolēmu mācīties Malnavas sovhoztehnikuma Agronomijas fakultātē, kuru 1986.gadā pabeidzu un mani uzreiz iesauca dienestā padomju armijā. Dienesta pienākumus pildīju Vācijas Demokrātiskajā republikā. Savukārt pēc dienesta atgriezos Salnavas pagastā un strādāju padomju saimniecībā. Pēc tam sākās neatkarības atjaunošana, arī bezdarbs un kolhozu panīkums. Lai arī strādāju diezgan labi atalgotā darbā, iekšējā balss mudināja stāties robežsardzē. Vēl joprojām arī šodien vēlmi dienēt robežsardzē grūti izskaidrot. Acīmredzot manī riņķo vectēva asinis, lai arī tolaik vēl nemaz nezināju par vectēva likteni un to, ka viņš savulaik bija robežsargs. Kad lēmums dienēt robežsardzē bija pieņemts, izgāju mēneša apmācības kursu Rēzeknes robežsargu mācību centrā un uzsāku dienēt toreizējā Ludzas 3.robežsargu bataljona Kārsavas rotā par inspektoru. 1996.gadā iestājos Viļakas 2.robežsargu bataljonā Baltinavas rotā, kuru vēlāk pārdēvēja par Punduru robežapsardzības nodaļu. 1999.gada rudenī neklātienē uzsāku studijas Policijas akadēmijā, kur ieguvu pirmo virsnieka pakāpi „Leitnants". Darba pienākumus centos pildīt apzinīgi un studiju pēdējā pusgadā kļuvu par Vientuļu robežkontroles punkta priekšnieka vietnieku. 2001.gada mani amatā paaugstināja un kļuvu par Vientuļu robežkontroles punkta priekšnieku. Savukārt kopš 2005.gada 11.novembra ieņemu Lavošnieku robežapsardzības nodaļas priekšnieka amatu.

g.abrickis_8.gif

Jūsu vectēvs dienestu robežsardzē uzsāka Ulmaņlaikos, ko latvieši dēvē arī par zelta laikiem. Neilgi pēc tam gan sākās posta gadi.

-Tā bija. Vectēvs robežsardzē iestājās 1939.gada septembrī - brīdī, kad lielais vēstures rats uzsāka savus apgriezienus un atradās rokas stiepiena attālumā no Latvijas. Līdz 1940.gada oktobrim viņš pildīja sarga pienākumus (vēlāk bija kareivis un dižkareivis) Silvidu 1.rotas 1.sardzē. Netālu no vectēva sardzes posteņa - trīs kilometru attālumā - atradās 1.rotas 2.sardze Masļenkos. Brīdī, kad PSRS - Latvijas robežu šķērsoja NKVD kaujinieki un sardzei Masļenkos notika uzbrukums, vectēvs no pulksten 24 līdz 4 rītā bija norīkojumā un atradās pie upes. Tiklīdz tika saņemti pirmie signāli par apšaudi, vectēvs, sargs Arvīds Polis un sardzes priekšnieks Vilis Lazdiņš nekavējoties steidza palīgā sardzei Masļenkos. Netālu no traģēdijas vietas, kur sarkanarmieši nogalināja vairākus cilvēkus, viņus apcietināja un kopā ar vairākiem desmitiem cilvēku, tostarp bērniem, kā ķīlniekus aizveda pāri robežai uz PSRS. Vectēvu turēja gūstā Ostrovas pagrabos līdz brīdim, kad Latvija pieņēma PSRS ultimātu par neierobežota padomju karaspēka kontingenta ielaišanu Latvijā. Pēc tam jūlija mēnesī vectēvu atbrīvoja un viņu sagaidīja Latvijas karavīri. Ņemot vērā, ka vectēvam bija mazs dienesta laiks robežsardzē, viņu nerepresēja. Savukārt pārējos, kuri bija nodienējuši vismaz piecus desmit gadus, izsūtīja vai nošāva.

 foto-4.gif

Kāds bija vectēva liktenis tālāk?

-Turpinājumā vectēvs kādu laiku slēpās. Kā teica mana vecmamma, viņš, iespējams, darbojās kādā no pretošanās grupām, jo, kad Latvijā atradās sarkanā armija, vectēvs dienā gulēja, naktīs - kaut kur pazuda. Savukārt, kad Latvijā iesoļoja nacistiskās Vācijas karaspēks, vectēvs uzsāka dienēt leģionā. Vēlāk viņš kopā ar citiem karavīriem padevās gūstā angļu - amerikāņu karaspēkam un acīmredzot arī saprata, ka atgriešanās Latvijā tuvākajā nākotnē viņam neko labu nesola, jo vēl pēc kara vectēvu divus gadus meklēja NKVD. Šajā laikā ciest nācās viņa ģimenei - sievai un dēlam - manam tēvam. Pateicoties mūsdienu iespējām - internetam - esmu noskaidrojis, ka vectēvs 1952.gadā ieceļoja ASV un līdz 1998.gadam dzīvoja Bufalo. Līdz šim nevaru rast atbildi tikai uz vienu jautājumu - kādēļ 1992.gadā, kad Latvija atguva neatkarību, vectēvs neatgriezās dzimtenē? Acīmredzot bija nedrošības sajūta un nepatīkama pieredze par likteņa piespēlētajiem un savulaik piedzīvotajiem laikiem Latvijā.

foto-5.gif foto-3.gif

 

Tā laika notikumi un vectēva piedzīvotais dod spēkus dienestam mūsdienās?

-Dažkārt prātoju, kas tad šodien kait dienēt robežsardzē? Nedod Dievs vēlreiz pienākt laikiem, kādus piedzīvoja mans vectēvs un daudzi citi to dienu atmiņu glabātāji, jo tad dzīvības zaudē, aizstāvoties kaujas laukā krīt un ciešanas piedzīvo daudzi - ģimenes, cīņu biedri un mazi bērni. Protams, arī mūsdienās dienests robežsardzē no cilvēka prasa pašaizliedzību un spēju pienākumu pildīšanas latiņu turēt augstu. Piemēram, 2008.gadā starp Žīguriem un Viļaku aizturēju divus cilvēkus. Vēlāk izrādījās, ka viņi bija apbruņoti ar šaujamieroci un nažiem. Man, izņemot rokudzelžus, nekā cita nebija. Savukārt citā reizē kāda sieviete, kura redzēja, kā notiek pārkāpēju aizturēšana, man jautāja: „Biju domājusi, ka tā notiek tikai filmās! Kāpēc jūs riskējat? Jums taču ir sieva un bērni?!" Dienesta dzīvē ir lietas, kuras ģimenei sīkumos nav jāzina un es par tām nekad skaļi nestāstu. Pēc šiem vārdiem arī stingri apņēmos, ka turpmāk būšu uzmanīgāks un vēl vairāk rūpēšos par savu drošību. Tomēr, tiklīdz šādas situācijas atkārtojas un lēmumi jāpieņem dažu sekunžu laikā, robežsarga uzdevums ir darīt savu darbu. Tas ir ikviena robežsarga pienākums, jo tikai ar šādu attieksmi jebkurā dzīves situācijā varam saglabāt to, kas mums ir, un tiekties pēc tā, kas mums vēl jāsasniedz.

Ceļā uz iecerētā sasniegšanu nepieciešams arī kārtīgi atvilkt elpu!

-Brīvā laika ir maz. Atpūšos ikgadējā atvaļinājuma laikā. Agrāk makšķerēju. Lielākais loms bijis Rēzeknes novada Bērzgales ezerā noķertā divus kilogramus smagā sarkanā karūsa. Tagad labprāt ogoju un dodos lasīt sēnes. Ļoti patīk meži, kur pastaigas brīžos var apkopot domas un garīgi atpūsties. Protams, vēlētos vairāk laika veltīt ģimenei. Mūsdienās vairums cilvēku dodas tālos ceļojumos uz ārzemēm, bet es kopā ar ģimeni vēlos apceļot Latviju, jo esmu pārliecināts - mūsu zemē ir ļoti daudz brīnišķīgu vietu.

Kādus vārdus Valsts robežsardzes jubilejā vēlaties teikt robežsardzē strādājošajiem?

-Pirmkārt, apsveicu ar 95.gadadienu, kas nav mazs skaitlis. Otrkārt, svarīgi neaizmirst, ka galvenais ir veselība, kuru novēlu ikvienam Viļakas pārvaldes darbiniekam un visiem pārējiem Latvijas robežsargiem un viņu ģimenes locekļiem. Ja cilvēkam ir laba veselība, neizpaliek panākumi gan darbā, gan arī sasniegumi citu sapņu realizēšanai. Lai veicas!

Gunārs Abrickis. Valsts robežsardzes Viļakas pārvaldes Lavošnieku robežapsardzības nodaļas priekšnieks kapteinis G.Abrickis stāsta, ka viņš, pildot uzticēto pienākumu apsargāt valsts robežu, attieksmē pret dienesta personālu vadās pēc parunas: „Dari, kā es! Dari labāk, nekā es!" „Protams, dažkārt ir cilvēcīgi grūti norīkot robežsargu doties uz slēpni un tur pavadīt vairākas stundas, zinot, ka līst lietus vai ir karsti laika apstākļi. Savulaik arī es tam esmu gājis cauri un pildījis savu pienākumu. Tomēr disciplīna jāievēro un skaidrs viens - ja robežsargs ieinteresēts savā profesijā, darbs robežsardzē viņam allaž būs svēta lieta," pārliecināts G.Abrickis. Jāpiebilst, ka arī G.Abricka sieva Kristīne strādā robežsardzē, dienesta pienākumus pildot Punduru robežapsardzības nodaļā. G.Abrickim ir arī meitas Lāsma, Evita un pameita Vaiva.

 g.abrickis_9.gif

Dienestā. G.Abrickis smej, ka bērnības gados gribēja kļūt par kosmonautu, traktoristu, šoferi un mehanizatoru, jaunības gados uzsāka studijas agronomijā, savukārt armijā nolēma, ka kļūs par dravinieku! „Kad atgriezos no armijas, nolēmu, ka tomēr īstenošu bērnības sapni - soļošu tēva pēdās un kļūšu par šoferi. Tomēr vietējā kolhoza vadība uzticēja ceha brigadiera amatu. Dažkārt bijis tā, ka jādara lietas, kuras īpaši nesaistīja. Tomēr citu cilvēku uzticēšanos sev allaž centos attaisnot un pienākumus pildīju godprātīgi, ko daru joprojām," stāsta G.Abrickis.
Attēlā G.Abrickis (otrajā rindā pirmais no kreisās) redzams dienesta vietā Punduru robežapsardzības nodaļā. Tagad gan Valsts robežsardzes nodaļu infrastruktūra krietni mainījusies un attīstībā spērusi platu soli uz priekšu.

 g.abrickis.gif

Kāzu foto. „Nē, Edīt. Citādi rīkoties nevaru. Došos dienēt leģionā, jo vēlos atriebt sava drauga nāvi," šādus vārdus sievai Edītei teica G.Abricka vectēvs Jezups, kad pēc Vācijas karaspēka iesoļošanas Latvijā nolēma uzsākt dienesta gaitas leģionā. G.Abrickis stāsta, ka vectēvs ar šiem vārdiem acīmredzot domāja kādu no Masļenku robežincidentā bojāgājušajiem: „Vectēvs cīnījās patriotisma vadīts, ticēja neatkarīgas Latvijas idejai un domāja, ka sarkanarmieši Latvijas drošībai ir lielāks drauds, nekā nacistiskās Vācijas karavīri. Galu galā PSRS karaspēku Latvijas teritorijā neviens neaicināja. Tas pats atnāca".

 foto-7.gif

Jezups Abrickis. Šī G.Abricka vectēva Jezupa Abricka fotogrāfija tapa 1940.gada 24.martā, pildot dienesta pienākumus Silvidu 1.rotas 1.sardzē - nepilnus trīs mēnešus pirms traģiskajiem notikumiem Masļenkos un Jezupa nokļūšanu sarkanarmiešu gūstā. Interesanti, ka, vadoties pēc vecās Latvijas kartes, G.Abricka kādreizējā dienesta vieta Punduros un viņa vectēva sardzes postenis Silvidos, kas tagad iekļauts Krievijas Federācijas sastāvā, atrodas vienā taisnā līnijā.

 foto-6.gif


Artūrs Ločmelis, Ziemeļlatgales laikraksts "Vaduguns"

28.07.2014


RE TV - Iedvesmas stāsts par G.Abricka ģimeni -

Būt tēvijas sargam ir manās asinīs.
Katram cilvēkam ir savs dzīves ceļš ejams un laimīgs ir tas, kurš dzirdēs savu dzīves aicinājumu un visu mūžu tam sekos, kā to dara Lavošnieku robežapsardzības nodaļas priekšnieks kapteinis Gunārs Abrickis. Ar godu un cieņu viņš turpina savas dzimtas vīriešu militāro gaitu tradīciju un jau 20 gadus piedalās mūsu valsts Ziemeļaustrumu robežas sargāšanā.

http://www.youtube.com/watch?v=yjS5ZDZLlYY


 

27.08.2014.
 
Interviju sagatavoja: Jevgēnija Pozņaka
VRS GP AP Koordinācijas un sabiedrisko attiecību nodaļa

 

Jūs esat 06014620 apmeklētājs | Pēdējās izmaiņas lapā veiktas 2017.07.25

 

Informācijas pārpublicēšanas gadījumā atsauce uz Valsts robežsardzi obligāta
Copyright © Valsts robežsardze 2007

Galvenā pārvalde, Rūdolfa iela 5, LV 1012.
Tālr. 67075739, 67075617, Fakss: 67075600,
e-pasts: ;