Pirmdien, 6. februārī, godinot Latvijas brīvvalsts robežsargu brigādes komandieri ģenerāli Ludvigu Bolšteinu dienu pēc viņa 135. dzimšanas dienas, Valsts robežsardzes amatpersonas kopā ar Latviešu Virsnieku apvienības pārstāvi nolika ziedus pie viņa atdusas vietas Rīgas Brāļu kapos.
L.Bolšteins ir dzimis 1888.gada 5.februārī Sesavas pagasta Vējakrogā Eduarda un Annas Bolšteinu ģimenē. Vecāki toreiz nevarēja pat iedomāties, kāds liktenis sagaida viņu mazo dēlu un, ka pēc gadiem viņš kļūs par izcilu Latvijas armijas virsnieku.
1894.gadā Bolšteinu ģimene pārcēlās uz Remtes pagastu, kur tētis, būdams melderis, iznomāja Viesātu ūdensdzirnavas. Gadu vēlāk Ludvigs uzsāka savas skolas gaitas vietējā Vinšenka pagasta skolā un nelielajā pagastā pavadīja visus savas bērnības gadus. L.Bolštiens bija ļoti centīgs skolēns, tāpēc sava audzinātāja E.A.Ģintera atbalstīts iestājās Pētera ģimnāzijā Jelgavā. Īsā laikā absolvējot ģimnāziju, Ludvigs nolēma doties uz Sanktpēterburgas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes Dabaszinātņu nodaļu studēt ķīmiju.
Pēc studijām 1912.gadā L.Bolšteins brīvprātīgi iestājās armijā, lai nodienētu obligātajā militārajā dienestā noteikto laiku. Viņš tika iekļauts 3.Novorosijskas dragūnu pulkā Kauņā. Tā kā jauniešiem ar vidējo un augstāko izglītību dienesta laiks bija tikai viens gads, 1913.gadā viņu atvaļināja apakšvirsnieka pakāpē.
Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1914.gada augustā L.Bolšteinu, kurš tobrīd dzīvoja Tukuma apriņķī, mobilizēja armijā – Daugavgrīvas cietokšņa kājnieku rotā par jaunākā virsnieka vietas izpildītāju. 1914.gada septembrī viņu paaugstināja dienesta pakāpē par praporščiku un iecēla cietokšņa komandanta štāba adjutanta amatā. L.Bolšteins piedalījās arī latviešu strēlnieku bataljonu organizēšanā un vienā no tiem (1.Daugavgrīvas strēlnieku bataljonā) vēlāk arī pats dienēja. 1916.gadā L.Bolšteins īsā laikā saņēma trīs dienesta pakāpju paaugstinājumus: februārī – podporučika, jūnijā – poručika un decembrī – štābkapteiņa dienesta pakāpi. Tajā pašā gadā viņš piedalījās arī Ziemassvētku kaujās un par varonību apbalvots ar Krievijas impērijas ordeņiem: Sv.Annas – 3.šķiras un 4.šķiras, Sv.Staņislava – 3.šķiras ordeni.
1917.gada 7.novembrī pēc lielinieku apvērsuma L.Bolšteinu apcietināja un ieslodzīja Cēsu cietumā, no kura viņam izdevās veiksmīgi izbēgt. L.Bolšteins devās uz Pleskavu, kur saņēma nosūtījumu uz virsnieku rezervi Vitebskā. 1917.gada decembrī viņš atvaļinājās no dienesta un devās uz Maskavu, kur iesaistījās pret lieliniekiem vērstajā organizācijā “Dzimtenes un brīvības glābšanas savienība”. 1918.gada vasarā savienība izjuka un L.Bolšteins slepus atgriezās Latvijā. Pie Zilupes viņš nelegāli šķērsoja robežu un 1918.gada 7.maijā ieradās Bērzmuižas dzirnavās, kur kā nomnieki dzīvoja viņa māte un brālis.
1918.gada 28.decembrī kapteinis L.Bolšteins iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos. 30.decembrī L.Bolšteins saņēma pavēli doties uz Ventspili organizēt brīvprātīgos armijā, bet no turienes bija spiests braukt uz Liepāju. Tur L.Bolšteins saformēja brīvprātīgo rotu 35 cilvēku sastāvā, ar kuru 1919.gada 15.janvārī pievienojās pulkveža O.Kalpaka vadītajam 1.Latviešu atsevišķajam bataljonam.
Pēc pulkveža O.Kalpaka traģiskās nāves Pagaidu valdības apsardzības ministrs J.Zālītis L.Bošteinu iecēla par 1.Latviešu atsevišķajam bataljona štāba priekšnieku. 1919.gada jūlijā viņš saņēma pulkveža–leitnanta dienesta pakāpi. 1919.gada 9.augustā L.Bolšteinam uzdeva formēt Latvijas armijas 9.Rēzeknes kājnieku pulku, ko viņš saformēja no 3 jauniesaukto rotām, 7. atsevišķā bataljona un 2 skolnieku rotām. Savam pulkam L.Bolšteins piesaistīja profesionālākos kaujas virsniekus no savu senāko paziņu vidus. Jau no pirmās dienas pulkā tika ieviesta stingra disciplīna, kas attiecās uz ikvienu karavīru, neskatoties uz amatu vai pakāpi. Savas stingrības un nostājas dēļ L.Bolšteins ieguva iesauku “dzelzs vīrs”. Decembrī viņam piešķīra pulkveža dienesta pakāpi.
1920.gadā Latgales atbrīvošanas operācijā L.Bolšteins aktīvi piedalījās kaujās pret bermontiešiem.
Par varonību cīņās pret bermontiešiem pulkvedi L.Bolšteinu 1920.gadā apbalvoja ar augstāko militāro ordeni Latvijā – 2.šķiras Lāčplēša Kara ordeni Nr.2 “par sekmīgām uzvarām pie Smārdes un Tukuma, kur 9.Rēzeknes kājn. pulks viņa vadībā 21.nov. deva bermontiešiem pēdējo un izšķirošo triecienu, kam sekoja Kurzemes atbrīvošana”. Un 3.šķiras Latvijas Lāčplēša Kara ordeni Nr.60 par to, ka “1919. gadā no 3. līdz 10.nov. Rīgas atbrīvošanas cīņās ar savu pulku satrieca ienaidnieku, nodrošināja 3.Latgales divīzijas labo spārnu un tā sekmēja Torņakalna atbrīvošanu”.¹ Par nopelniem atbrīvošanas cīņu kaujās L.Bolšteins saņēma arī Francijas Goda leģiona ordeni.
Pēc cīņu noslēgšanās 1920.gada septembrī pulkvedis L.Bolšteins pēc paša vēlēšanās atvaļinājās no dienesta, atgriezās uz savu dzimto Zemgali, kur Bērzes pagastā strādāja viņam piešķirtajā jaunsaimniecībā “Saulieši” Bērzmuižas centrā un vadīja 16.Jelgavas aizsargu pulku. 1925.gada 17.februārī Iekšlietu ministrija izveidoja Aizsargu nodaļu un aicināja L.Bolšteinu kļūt par tās priekšnieku. L.Bolšteinam jaunajā amatā pavērās jaunas izaugsmes iespējas, viņa vadībā aizsargus apvienoja pulkos, bataljonos, rotās un vados, kā arī pakļāva armijas reglamentiem un disciplīnai. Ņemot vērā, ka pulku komandieri ne vienmēr bija ar militāro dienesta pieredzi un pakāpi, lai paaugstinātu komandēšanas efektivitāti, L.Bolšteins izdeva pavēli par viņu palīgiem nozīmēt armijas virsniekus, kuri bija izgājuši militāro apmācību.
1927.gadā Iekšlietu ministrija, redzot, ka robežpolicija netiek galā ar saviem uzdevumiem, nolēma to aizvietot ar aktīvā dienesta un rezerves karavīriem. 1928.gada 24.aprīlī pieņēma “Noteikumus par valsts robežas apsardzību”, kas noteica militarizētās robežapsardzības iekārtu. L.Bolšteinu iecēla par Robežapsardzības komandieri. Viņa vadībā Robežapsardzību pakāpeniski militarizēja, izstrādāja jaunu robežas apsardzības sistēmu, izdeva robežsargu dienesta instrukcijas, kā arī uzsāka robežsargu speciālu apmācību īpašos robežsargu kursos. 1930.gada novembrī L.Bolšteinu ievēlēja Lāčplēša kara ordeņa domē (mirušā ģenerāļa P.Radziņa vietā). 1935.gada 6.aprīlī robežsargi apvienojās atsevišķā karaspēka daļā – Robežsargu brigādē. L.Bolšteinam piešķīra ģenerāļa pakāpi un iecēla par Robežsargu brigādes komandieri. L.Bolšteina vadībā robežsardzi izveidoja par profesionāli organizētu militāru struktūru, ar labu materiāli tehnisko bāzi, nodrošinātām robežsargu apmācībām, uzlabotiem robežsargu darba un sadzīves apstākļiem. Pierobežā robežsargi veicināja kultūras attīstību un vietējo iedzīvotāju izglītošanas darbu, viņi uzcēla trīs tautas namus, trīs skolas. Atsevišķās vietās robežsargi iekārtoja augļu dārzus un kokaudzētavas, lai apkārtējās sardzes varētu apgādāt ar koku stādiem, tāpat palīdzēja arī zemniekiem iekārtot dārzus.
1940.gadā pēc sarkanarmiešu uzbrukuma 3.Abrenes bataljona Masļenku sardzei naktī no 14. uz 15.jūniju, kā rezultātā bija robežsargu un civiliedzīvotāju upuri, pazuduši robežsargi un civiliedzīvotāji, ģenerāļa L.Bolšteina vadībā sevišķā izmeklēšanas komisija izbrauca uz notikuma vietu.
Pēc dažām dienām 17.jūnijā, kad padomju tanki iebrauca mūsu valstī, ģenerālis saprata, ka sākas valsts okupācija un kas notiks ar Latviju. 1940.gada 21.jūnijā, stundu pēc tam, kad Iekšlietu ministrijas vadību pārņēma V.Lācis, L.Bolšteins savā darba kabinetā nošāvās. Tikai pēc divām dienām Rīgas laikrakstos parādījās īss paziņojums, ka ģenerālis L.Bolšteins miris pēkšņā nāvē, bet armijas komandiera ģenerāļa Ķļaviņa 19.jūlija pavēlē bija ierakstīts: “Š.g. 21.jūnijā mirušo ģenerāli Ludvigu Bolšteinu svītrot no armijas un Robežsargu brigādes sarakstiem ar š.g. 22.jūniju”.
Pirms liktenīgā soļa ģenerālis bija uzrakstījis trīs vēstules: mātei, savu lauku rentniekam un priekšniecība, nepaskaidrojot, kas šī priekšniecība ir. Pēdējā vēstulē ģenerālis paskaidroja: “Mēs, latvieši, uzcēlām sev skaistu māju – mūsu Latviju. Nevēlos piedalīties tā sagraušanā, par ko esmu cīnījies”. Mātei viņš rakstīja: “Māt, piedod, es citādi nevarēju!”.
Pēc ģenerāļa L.Bolšteina nāves atbrīvošanas cīņu veterāns, pulkvedis Arvīds Krīpēns rakstīja: “Ģenerālis devās nāvē ne aiz bailēm no gaidāmajām mocībām, bet gan pildot augstāko karavīra pienākumu, lai aiznestu sev kapā tikai viņam zināmos valsts noslēpumus un glābtu daudzas dzīvības”.
Ģenerāļa L.Bolšteina varonīgā rīcība ir kā drosmes un bezgalīgas dzimtenes mīlestības paraugs. Viņa izcilā personība iedvesmo, un dzīves gājums pierāda, ka viss ir iespējams, ja vien ir neatlaidība un mērķis, uz ko tiekties.
